Aklais slepkava

"Viņš ir bārenis," Lora atbildēja. "Viņu adoptēja no bāreņu patversmes. Viņu adoptēja prezbiteriešu mācītājs un viņa sieva." Šādas ziņas viņa, cik redzams, bija izvilinājusi no Alekša Tomasa loti īsā laikā, taču tā bija viena no viņas prasmēm, ja tā to var nosaukt, — viņa vienkārši uzdeva jautājumus, tik personiskus, par kādiem mums bija mācīts, ka tie ir nepiedienīgi, un turpināja izvaicāt tikmēr, līdz sarunbiedrs no kauna vai sašutuma bija spiests apklust un vairs neatbildēja.

"Bārenis!" Rīnija iesaucās. "Viņš varētu būt kaszinkas!"

"Kas tad vainas bāreņiem?" es jautāju. Es labi sapratu, kas tiem vainas Rīnijas izpratnē: bāreņi nezināja, kas ir viņu tēvs, un tas darīja viņus neuzticamus vai pat pārvērta pilnīgos deģenerātos. Grāvī dzimis, tā to mēdza apzīmēt Rīnija. Grāvī dzimis, uz sliekšņa pamests.

"Tiem nevar uzticēties," Rīnija sacīja. "Tie ielīdīs visur. Tie jau robežas nepazīst."

"Lai nu kā," pavēstīja Lora, "es ielūdzu viņu uz vakariņām."

"Nu, tas nu ir kronis visam," Rīnija noteica.

Klaipu dēvējas

Dārza galā aiz žoga aug savvaļas plūmju koks. Tas ir vecs, mezglains, uz zariem melni māzeru izciļņi. Volters saka, to vaja­dzētu nocirst, bet es esmu norādījusi, ka, formāli ņemot, tas koks nemaz nav mans. Jebkurā gadījumā — tas man ir mīļš. Katru pa­vasari tas zied, nelūgts, nekopts; vēlā vasarā tas birdina manā dārzā plūmes — mazas, zilas, ovālas, noputējušas ar ziedputekšņiem. Tāds dāsnums. Šorīt salasīju pēdējās, vēja notriektās — nedaudzās, ko man atstājušas vāveres, jenoti un apreibušas lapsenes, — un kāri apēdu tās, sula no plūmju ievainotās miesas notraipīja man zodu kā asinis. Es to neievēroju, līdz pie manis iegriezās Maira ar kārtējo tunča sautējumu. Apžēliņ, viņa sacīja un aizelsusies iesmējās savus putna smieklus. Ar ko tu esi kāvusies?

Šīs Darba svētku vakariņas es atceros visos sīkumos, jo tā bija vienīgā reize mūžā, kad mēs visi atradāmies vienā istabā.

Telšu laukumā joprojām turpinājās līksmošanās, bet ne tādā veidā, lai gribētos būt tur tuvu klāt, jo lētie un stiprie dzērieni, lai arī slepeni, nu tika patērēti pilnā sparā. Mēs ar Loru bijām aizgājušas no turienes jau agri, lai palīdzētu Rīnijai gatavoties vakariņām.

Šī gatavošanās bija risinājusies jau vairākas dienas. Tiklīdz saņēmusi ziņu par gaidāmajām viesībām, Rīnija bija sameklējusi savu vienīgo pavārgrāmatu — Fannijas Meritas Fārmeres Bostonas kulinārijas skolas pavārgrāmatu. Patiesībā tā nemaz nepiederēja viņai: tā bija piederējusi vecaimātei Edīlijai, kura — protams, kopā ar savām dažādajām virējām — bija meklējusi tajā padomu, plānodama vakariņas ar divpadsmit ēdieniem. Rīnija bija grāmatu mantojusi, taču ikdienā nelietoja — pati apgalvodama, ka tas viss jau esot viņai galvā. Tomēr šoreiz runa bija par kaut ko īpaši smalku.

Es biju lasījusi šo pavārgrāmatu vai vismaz ieskatījusies tajā tādās dienās, kad romantizēju savu vecomāti. (Tagad es jau biju no tā atteikusies. Es zināju, ka viņa tikai būtu likusi man ceļā šķēršļus tāpat, kā darīja Rīnija un tēvs, tāpat kā darītu mana māte, ja nebūtu nomirusi. Visu vecāku cilvēku dzīves mērķis bija likt man ceļā šķēršļus. Nekam citam viņi nenodevās.)

Pavārgrāmatai bija vienkārši vāki nopietnā sinepju krāsā, un arī iekšpusē bija aprakstītas vienkāršas norises. Fannija Merita Fārmere bija nežēlīgi pragmatiska — nesatricināma savā strupajā Jaunanglijas manierē. Pieņemdama, ka lasītājs nezina itin neko, viņa arī sāka no nekā: "Dzērieni ir dažādi. Ūdens ir dzēriens, kuru cilvēkam dāvā daba. Visos dzērienos ir augsts ūdens pro­cents, tāpēc par to derīgajām īpašībām uzskatāmas šādas: I. Slāpju dzesēšana. II. Ūdens ievadīšana asinsrites sistēmā. III. Ķermeņa tem­peratūras regulēšana. IV. Palīdzība ūdens izvadīšanā. V. Barošana. VI. Nervu sistēmas un dažādu orgānu stimulēšana. VII. Medicīniski mērķi," — un tā tālāk.

Garša un bauda neietilpa viņas sarakstos, taču pašā grāmatas sākumā bija dīvains Džona Raskina epigrāfs:

Ēdienu gatavošana — tā ir Mēdejas un Kirkes, Helēnas un Sābas ķēniņienes prasme. Tās ir zināšanas par visām zālītēm un augļiem, balzamiem un garšvielām, par visu, kas dziedinošs un salds laukos un birzēs un gards ēdienos. Tā ir rūpība un izdoma, laba griba un laikus sagādāti piederumi. Tā ir jūsu vecmāmiņu taupība un moderno ķīmiķu zinība; tā ir izmēģināšana bez izšķērdēšanas; tas ir angļu pamatīgums un franču un arābu viesmīlība; un, īsos vārdos sakot, tas no­zīmē, ka jums ir jābūt nevainojamām un allaž dāmām — klaipu devējām.