Aklais slepkava

Man bija grūti iztēloties Trojas Helēnu priekšautā, piedurknes atrotītas līdz elkoņiem, uz vaiga miltu traips; un, cik es zināju par Kirki un Mēdeju, tad vienīgais, ko viņas jebkad vārījušas, bija burvju dzērieni, lai noindētu savus tiešos mantiniekus vai pārvērstu vīriešus par cūkām. Kas attiecas uz Sābas ķēniņieni, tad es šaubījos, vai viņa savā mūžā ir uzgrauzdējusi kaut vai maizes gabaliņu. Es prātoju, kur gan misters Raskins smēlies šos savādos priekšstatus — gan par dāmām, gan par ēdienu gatavošanu. Tomēr šāds iedomu tēls droši vien būs šķitis valdzinošs krietni daudzām vidusšķiras sievietēm manas vecāsmātes laikos. Viņām vajadzēja izturēties no­svērti, būt nepieejamām, pat karaliskām un tomēr pārzināt mistis­kas un potenciāli nāvējošas receptes un būt spējīgām iesvelt vīriešos viskvēlākās kaislības. Un turklāt vēl būt nevainojamām un allaž dāmām — klaipu devējām. Augstsirdīga dāsnuma dāvātājām.

Vai kāds jelkad bija uztvēris kaut ko tādu nopietni? Mana vecāmāte jau nu noteikti. Lai to saprastu, vajadzēja tikai paskatīties uz viņas portretiem — uz šo smaidu kā kaķim, kurš notiesājis kanārijputniņu, uz šiem puspievērtajiem plakstiem. Par ko viņa sevi iztēlojās — par Sābas ķēniņieni? Šaubu nav.

Kad mēs atgriezāmies no piknika, Rīnija šaudījās apkārt pa virtuvi. Viņa diez kā neizskatījās pēc Trojas Helēnas: par spīti visam darbam, kas bija paveikts jau iepriekš, viņa bija uztraukusies un nelāgā omā; viņa svīda, mati juka laukā. Viņa sacīja, ka būšot jāsamierinās ar to, kas ir, jo ko tad citu varot gaidīt, viņa tak nemākot darīt brīnumus, un tikai ar brīnuma palīdzību varot iz­taisīt nezin ko no nekā. Un vēl viena papildu vieta, pēdējā mirklī, šitam Aleksam, kā nu viņu tur sauc. Dikti jau slīpēts gan, spriežot pēc ārienes.

"Viņu sauc vārdā," Lora teica. "Tāpat kā visus citus."

"Viņš nav kā visi citi," Rīnija attrauca. "Tas ir redzams pir­majā acu uzmetienā. Drīzāk viņš ir kaut kāds indiāņu jauktenis vai pat čigāns. Tikai jau nu ne kauls no mūsu, pārējo, kaula."

Lora cieta klusu. Parasti viņai nebija noslieces uz sirdsapziņas pārmetumiem, taču šoreiz nudien šķita, ka viņa mazliet nožēlo savu impulsīvo rīcību, ielūdzot Alekšu Tomasu uz vakariņām. Tomēr, kā viņa uzsvēra, ielūgumu vairs nebija iespējams atsaukt — tas būtu vēl daudz rupjāk par parastu nepieklājību. Ielūgts ir ielūgts, lai kas viņš būtu.

To saprata arī tēvs, lai gan nebūt nejutās iepriecināts: Lora bija pārsteigusies un uzurpējusi viņa namatēva lomu, un nu viņš nepagūs ne attapties, kad Lora aicinās katru bāreni un klaidoni, un nelaimesputnu pie viņa vakariņu galda, it kā viņš būtu pats Labais ķēniņš Vāclavs. Šis svētulīgās tieksmes vajadzēs iegrožot, tēvs teica; viņam te neesot nekāda nabagmāja.

Kallija Ficsimonsa bija lūkojusi viņu mierināt: Alekss neesot nekāds nelaimesputns, viņa bija apliecinājusi. Tiesa, šim jauneklim neesot nekāda redzama darba, tomēr, cik noprotams, viņam esot kāds ienākumu avots, vismaz nekad neesot dzirdēts, ka viņš būtu no kāda aizņēmies naudu. Kas tas, diez, par ienākumu avotu? teica tēvs. Kallija dievojās, ka nezinot: par šo jautājumu Alekss ldusējot kā kaps. Varbūt viņš aplaupa bankas, ar dzēlīgu sarkasmu iemi­nējās tēvs. Itin nemaz, Kallija atbildēja; turklāt Alekšu pazīstot daži viņas draugi. Tēvs piezīmēja, ka viens jau neizslēdzot otru. Tai laikā mākslinieki viņam jau bija sākuši krist uz nerviem. Pārāk daudzi no viņiem bija pievērsušies marksismam un strādniekiem un ap­sūdzējuši tēvu zemnieku ekspluatācijā.

"Aleksam nav ne vainas. Parasts jauneklis," Kallija teica. "Viņš vienkārši atbrauca līdzi. Viņš ir vienkārši paziņa." Kallija negribēja, lai tēvam rodas aplams priekšstats — ka Alekss Tomass varētu būt viņas pielūdzējs, tātad kaut kādā ziņā sāncensis.

"Ko es varu palīdzēt?" virtuvē jautāja Lora.

"Mazāk par visu," Rīnija atteica, "man ir vajadzīgs vēl viens traucēklis. Lūdzama, nemaisies pa kājām un neko neapgāz! Palīdzēs Airisa. Viņai vismaz pirksti nav kā sapīti." Rīnija uzskatīja, ka, dodama atļauju palīdzēt, izrāda labvēlību: viņa vēl arvien īgņojās uz Loru un tāpēc izturējās tik noraidoši. Taču šāds soda veids Lorai bija kā pīlei ūdens. Viņa paņēma savu saules cepuri un devās pastaigāt pa zālienu.

Viens no maniem uzdevumiem bija — sakārtot uz galda ziedus un viesu kartes. Galda rotāšanai es biju nogriezusi dažas cinnijas maura malās — šai gadalaikā nebija gandrīz nekā cita. Rindodama uz galda viesu kartes, sev blakus es novietoju Alekšu Tomasu, Kalliju viņam pretim, bet Loru galda tālajā galā. Man šķita, ka šādi viņš būs izolēts — vai vismaz izolēta būs Lora.