Aklais slepkava

Misters Karaliski Klasiskais bija Ričards Grifens no Toronto Karaliskās Klasiskās trikotāžas kompānijas. Mūsu strādnieki — tēva strādnieki — izsmējīgi saukāja to par Karalisko Klasisko plikotāžu, jo misters Grifens bija ne tikai tēva galvenais konkurents, viņš bija arī sava veida ienaidnieks. Presē misters Grifens bija uzbrucis tēvam par viņa pārlieku iecietīgo attieksmi pret bezdarbniekiem, pret Pa­līdzības fondu un pret sociālistiem vispār. Un arī pret arodbied­rībām, — gluži nepelnīts apvainojums, jo Taikonderogā nekādu arodbiedrību nebija un visi zināja, cik miglaini ir tēva uzskati par tām. Taču tagad nez kāda iemesla dēļ tēvs bija ielūdzis Ričardu Grifenu uz vakariņām Aviljonā, pēc piknika, turklāt uzaicinājis viņu pēdējā mirklī. Tikai pirms četrām dienām.

Rīnijai šis misters Grifens bija uzkritis kā sniegs uz galvas. Katram taču zināms, ka ienaidnieki ciemos jāsaņem ar vēl lielāku godu nekā draugi, un četras dienas nebija pietiekami ilgs laiks, lai viņa sagatavotos šādam notikumam, sevišķi ņemot vērā, ka nekas tāds, ko varētu saukt par smalkām vakariņām, Aviljonā nebija pieredzēts kopš vecāsmātes Edīlijas laikiem. Tiesa, Kallija Ficsimonsa nedēļas nogalēs dažreiz atveda līdzi draugus, bet tas bija kas cits, jo tie jau bija tikai mākslinieki un tiem vajadzētu justies pateicīgiem par visu, ar ko viņus pacienā. Dažreiz naktī viņiem varēja uzdurties virtuvē, kur viņi siroja pa pieliekamo, no maltīšu atlikumiem meistarodami sev sendvičus. Caurbiras, tā viņus dēvēja Rīnija.

"Lai nu kā, šitais ir jaunbagātnieks," Rīnija nikni noteica, pētī­dama Ričardu Grifenu. "Paskat, kas par modīgām biksēm." Viņai nebija piedošanas ne pret vienu, kurš kritizēja tēvu (tas ir — ne pret vienu, atskaitot sevi pašu), un viņa dusmojās uz tiem, kuri tika uz augšu un pēc tam tēloja, ka par galvastiesu pārspēj sava līmeņa ļaudis — ko nu Rīnija par tādiem uzskatīja; un visiem tak bija zināms, ka Grifeni ir prasti kā zirga dekis, vismaz tāds bijis viņu vectēvs. Pie savām fabrikām viņš ticis, apkrāpdams žīdus, tā divdomīgā tonī paziņoja Rīnija — vai tas viņas izpratnē bija kāds varoņdarbs? — tomēr viņa nevarot pateikt, tieši kā viņš to izdarījis. (Godīgi sakot, šo Grifenu kauna traipu Rīnija varēja būt izdomājusi pati. Dažreiz viņa piedēvēja ļaudīm tādu pagātni, kāda tiem, pēc viņas domām, pienācās.)

Nopakaļ tēvam un misteram Grifenam gāja Kallija Ficsimonsa kopā ar kādu sievieti, kura, manuprāt, bija Ričarda Grifena sieva — diezgan jauna, slaida, moderni ģērbusies plandošā, caurspīdīgā oranžas nokrāsas muslīnā, kas plūsmoja viņai apkārt kā ūdeņainas tomātu zupas tvaiki. Viņas krāšņā platmale bija zaļa, tāpat kā augstpapēžu siksniņkurpes un tīmeklīgi smalkā šalle, apvīta ap kaklu. Piknikam viņa bija uzcirtusies par daudz. Kamēr es skatījos, viņa apstājās, pacēla vienu pēdu un pār plecu atskatījās, vai nekas nav pielipis pie kurpes papēža. Es cerēju, ka ir. Tomēr reizē nodomāju, cik jauki būtu, ja man piederētu šādas skaistas drēbes, šādas grēcīgas jaunbagātnieču drēbes, nevis tikumīgie, vec­modīgie, noplukušie apģērba gabali, ko mēs tolaik valkājām, trūkuma spiestas.

"Kur ir Lora?" pēkšņā trauksmē noprasīja Rīnija.

"Nav ne jausmas," es attraucu. Biju pasākusi strupi atcirst Rīnijai, it īpaši tādās reizēs, kad viņa centās mani izrīkot. Tu man neesi nekāda māte — šis teiciens bija kļuvis par manu iznīcinošāko atbildi.

"Tev nu gan vajadzētu būt tik prātīgai, lai neizlaistu viņu no acīm," Rīnija teica. "Te var blandīties kaszinkas." Kaszinkas bija viens no viņas bubuļiem. Nekad nevarēja paredzēt, kur šis kaszinkas var ielauzties, ko nozagt, kādus nedarbus pastrādāt.

Es atradu Loru sēžam zālītē zem koka un sarunājamies ar kādu jaunu vīrieti — ar vīrieti, nevis zēnu —, ar diezgan melnīgsnēju vīrieti gaišā platmalē. Viņa stils bija nenosakāms — viņš nebija fabrikas strādnieks, taču nekas cits arī ne, vismaz nekas noteikts. Un bez kaklasaites, — tiesa, šeit taču bija pikniks. Zils krekls ar mazliet apdilušiem aproču stūrīšiem. Ekspromts, proletāriešu maniere. Tolaik to piekopa daudz jaunu vīriešu — daudz universitātes stu­dentu. Ziemā viņi valkāja adītas vestes ar līmeniskām svītrām.

"Sveika," Lora teica. "Kur tu paliki? Tā ir mana māsa Airisa, šis ir Alekss."

"Misters…?" es jautājoši iesāku. Kāpēc Lora jau uzrunā viņu vārdā?

"Alekss Tomass," jaunais vīrietis sacīja. Viņš izturējās pieklā­jīgi, taču piesardzīgi. Piecēlies no zāles, viņš sniedza man roku, un es to saņēmu. Pēc tam gluži neviļus apsēdos viņiem blakus. Likās — tas ir pats prātīgākais, lai pasargātu Loru.

"Mister Tomas, jūs acīmredzot neesat šejienietis?"

"Tas tiesa. Es šeit esmu ciemos." Pēc valodas varēja spriest, ka viņš ir no tiem jaunekļiem, kurus Rīnija dēvētu par krietniem, ar to domādama, ka viņš nav nabags. Tomēr bagāts arī ne.

"Viņš ir Kallijas draugs," Lora teica. "Viņa nupat bija šeit un iepazīstināja mūs. Abi ir atbraukuši ar vienu vilcienu." Lora skaidroja mazliet par daudz.