Aklais slepkava

"Vai tu satiki Ričardu Grifenū?" es jautāju Lorai. "Viņš bija kopā ar tēvu. Tas, kurš ieradīsies uz vakariņām."

"Ričards Grifens, tas strādnieku sviedrētavu magnāts?" jauneklis vaicāja.

"Alekss — misters Tomass daudz zina par seno Ēģipti," Lora sacīja. "Viņš man stāstīja par hieroglifiem." Viņa paskatījās uz jaunekli. Nekad nebiju redzējusi, ka viņa uz kādu lūkotos šādi. Iztrūcināta, apžilbuši? Grūti atrast apzīmējumu tādam skatienam.

"Tas izklausās interesanti," es teicu. Pati dzirdēju, ka vārdu interesanti izrunāju tik vīzdegunīgi, kā ļaudis lāgiem paraduši. Man vajadzēja atrast kādu veidu, kā šim Aleksam Tomasam pateikt, ka Lorai ir tikai četrpadsmit gadu, taču prātā nenāca nekas tāds, kas nesadusmotu Loru.

Alekss Tomass no krekla krūškabatas izvilka cigarešu paciņu — Craven A, cik atceros. Paņēma vienu cigareti. Mazliet nobrīnījos, ka viņš smēķē pirktās, — tas nesaskanēja ar viņa kreklu. Cigaretes paciņās bija greznība: fabrikas strādnieki savus smēķus uztina paši, daži ar vienu roku.

"Paldies, labprāt," es sacīju. Līdz šim biju izsmēķējusi tikai dažas cigaretes, tās pašas slepus, nočieptas no sudraba šķirstiņa, kas stāvēja uz klavierēm. Viņš cieši paskatījās manī, ko es droši vien arī biju gribējusi panākt, tad piedāvāja paciņu. Pret īkšķa nagu uzrāva sērkociņu, sniedza to man.

"Tā jums nevajadzētu darīt," sacīja Lora. "Ja nu jūs aizdegaties."

Mūsu priekšā nostājās Elvuds Marijs, atkal stalts un mundrs. Krekla priekša joprojām bija mikla, ar sārtiem plankumiem tajās vietās, no kurām sievietes ar slapjiem mutautiem bija centušās iztīrīt asinis; nāsu iekšpuse vīdēja tumši sarkana.

"Sveicināti, mister Marij," Lora teica. "Vai ar jums viss kārtībā?"

"Daži puiši bija mazliet aizrāvušies," Elvuds Marijs sacīja tik kautri, it kā atzītos, ka ieguvis kādu balvu. "Tas viss jau tikai joka pēc. Vai drīkstu?" Un viņš mūs nofotografēja ar savu smalko kameru. Viņš vienmēr jautāja Vai drīkstu, pirms knipsēja kādu savai avīzei, taču nekad nenogaidīja atbildi. Alekss Tomass pacēla roku, kā gribēdams viņu atgaiņāt.

"Abas šīs burvīgās dāmas es, protams, pazīstu," Elvuds Marijs viņu uzrunāja, "bet kāds ir jūsu vārds?"

Te pēkšņi klāt bija Rīnija. Cepure noslīdējusi šķībi, pati pietvīkusi un aizelsusies. "Tēvs jūs meklē pa visām malām," viņa pavēstīja.

Es zināju, ka tas nav tiesa. Tomēr mums ar Loru nācās piecelties no koka paēnas, nopurināt svārkus un tecēt viņai līdzi kā rātniem pīlēniem.

Alekss Tomass pamāja mums ardievas. Tas bija sardonisks mājiens, tā vismaz man šķita.

"Vai jums no tiesas nav prāta?" Rīnija rājās. "Vārtāties pa zāli, Dievs vien zina, ar ko. Un, Dieva dēļ, Airisa, met nost to cigareti, tu neesi nekāda paklīdene. Ja nu tevi ierauga tēvs?"

"Tēvs pats pīpē kā skurstenis," es attraucu, cerēdama, ka tonis ir nekaunīgs.

"Tas ir kas cits," Rīnija noteica.

"Misters Tomass," ierunājās Lora. "Misters Alekss Tomass. Viņš studē teoloģiju. Vismaz vēl nesen studēja," viņa pedantiski pie­zīmēja. "Viņš zaudēja ticību. Sirdsapziņa neļāva viņam turpināt."

Alekša Tomasa sirdsapziņa acīm redzami bija atstājusi ļoti lielu iespaidu uz Loru, taču Rīniju tā neietekmēja nemaz. "Un ko tad viņš dara tagad?" viņa noprasīja. "Gan jau kaut ko aizdomīgu, kā es te stāvu. Viņam ir neuzticams skatiens."

"Un vispār, kas tad tur slikts?" es jautāju Rīnijai. Viņš man nebija paticis, tomēr patlaban tiesa tika spriesta aizmuguriski.

"Drīzāk pavaicāsim, kas tur labs," Rīnija sacīja. "Šitā ripināties pa zāli visu acu priekšā." Viņa vairāk runāja ar mani, nevis ar Loru. "Nu, vismaz svārki jums bija apspraudīti ap ceļiem." Rīnija teica, ka, esot divatā ar vīrieti, ceļgali meitenei jānovieto tā, lai starp tiem varētu noturēt desmitcentu monētu. Viņa mūždien baiļojās, ka cilvēki — vīrieši — varētu ieraudzīt mūsu kājas, proti, to daļu, kas atrodas virs ceļgala. Par sievietēm, kuras atļāvās rādīt kājas, viņa sacīja: Priekškars pacelts, kur izrāde? Vai: Tad. jau tik­pat labi varētu uzlikt izkārtni. Vai vēl žultaināk: Viņa jau taisni uzprasās, nu, tad dabūs, ko pelnījusi, — vai, ļaunākajos gadījumos: Sitā nudien piesauc nelaimi.

"Mēs neripinājāmies," iebilda Lora. "Tur nemaz nebija nogāzes."

"Ripinājāties vai neripinājāties, jūs tāpat saprotat, ko es do­māju!" Rīnija atcirta.

"Mēs nedarījām neko," es teicu. "Mēs sarunājāmies."

"Tas nav svarīgi," Rīnija palika pie sava. "Cilvēki jūs redzēja."

"Kad nākamreiz nedarīsim neko, mēs paslēpsimies krūmos," es sacīju.

"Starp citu, kas viņš tāds ir?" Rīnija noprasīja, kā parasti nelikdamās dzirdam manu izaicinošo piezīmi, jo tagad pret tādām vairs nespēja cīnīties. Kas viņš tāds ir nozīmēja Kas ir viņa vecāki.