Aklais slepkava

Ap trijiem pēcpusdienā tēvs noturēja runu, stāvēdams uz stepa dejotāju paaugstinājuma. Šī runa vienmēr bija īsa, taču vecākie vīri klausījās uzmanīgi; un arī sievietes tāpat, jo viņas vai nu pašas strā­dāja tēva kompānijā, vai bija precējušās ar kādu viņa strādnieku. Kad laiki kļuva grūtāki, pat jaunākie vīrieši sāka ieklausīties šai runā; pat meitenes vasaras kleitiņās, ar puskailiem delmiem. Runā nekad netika pateikts daudz, taču tajā varēja lasīt starp rindiņām. "Pamats gandarījumam" bija labi; "iemesls optimismam" bija slikti.

Togad laiks bija karsts un sauss, jau pārlieku ilgi. Svētkos nebija tik daudz balonu kā parasti; nebija karuseļa. Kukurūzas vālītes bija pārāk vecas, graudi krunkaini kā pirkstu locītavas; limo­nāde bija ūdeņaina, hotdogi drīz izbeidzās. Tomēr Ceisa fabrikās nebija pārtraukta ražošana, vēl ne. Tā bija gausāka, taču netika pārtraukta.

Tēvs četras reizes pateica "iemesls optimismam", bet "pamats gandarījumam" nepateica nevienu vienīgu reizi. Viņam tika veltīti bažīgi skatieni.

Kad mēs ar Loru bijām mazākas, mums loti patika šis pikniks; tagad tas mums vairs nepatika, taču būt tur klāt bija mūsu pie­nākums. Mums bija augstu jātur ģimenes karogs. Tas mums bija iedvests kopš agras bērnības: māte vienmēr bija turp gājusi, lai cik slikti arī juzdamās.

Kad māte bija nomirusi un mūsu pieskatīšanu pārņēma Rīnija, viņa pievērsa ārkārtīgu uzmanību mūsu apģērbam, kas paredzēts šai dienai: tas nedrīkstēja būt pārāk ikdienišķs, jo tā būtu nievājoša attieksme, it kā mums būtu vienalga, ko par mums domā pil­sētas ļaudis; bet nebija brīv arī pārlieku uzcirsties, jo tas būtu pārāk kundziski. Tagad mēs bijām pietiekami lielas, lai pašas izraudzītos sev drēbes, — man nupat bija apritējuši astoņpadsmit, Lorai bija četrpadsmit ar pusi, — taču mums vairs nebija tik plaša izvēle. Mūsu mājā allaž bija skausta pārliecīga greznības izrādīšana, tomēr mums piederēja tas, ko Rīnija dēvēja par svētdienas drēbēm; bet pēdējā laikā greznības definīcija bija sašaurinājusies tik ļoti, ka apzīmēja jebko jaunu. Gatavodamās piknikam, mēs abas uzvilkām savus zilos, kupli krokotos svārkus un baltās blūzes, pirktas iepriekšējā vasarā. Lora uzlika manu cepuri, trīs sezonas vecu; es pati uzliku pagājušā gada cepuri, nomainījusi tai lenti.

Loru tas acīmredzot neuztrauca. Toties mani gan. Es to pa­teicu, un Lora sacīja, ka es esot ārišķīga.

Mēs noklausījāmies runu. (Vismaz es klausījos. Lora bija ieņēmusi klausīšanās pozu — acis platas, galva uzcītīgi pieliekta sānis —, bet nekad jau nevarēja zināt, ko īsti viņa dzird.) Tēvam vienmēr bija izdevies tikt galā ar šo runu, lai ko viņš būtu dzēris, taču šoreiz viņš klupa pār vārdiem. Viņš pacēla drukāto tekstu tuvāk pie veselās acs, tad atvirzīja tālāk, skatīdamies uz to tik izbrīnīti, it kā tas būtu rēķins par kaut ko tādu, ko viņš nemaz nav pasūtinājis. Viņa drēbes agrāk bija elegantas, pēc tam bija elegantas, taču apnēsātas, bet tai dienā jau robežojās ar izdilumu. Mati spurojās ap ausīm, tos būtu derējis apcirpt; viņš šķita notrenkāts — pat izmisīga niknuma pārņemts kā lielceļa laupītājs, kas piespiests pie sienas.

Aplausi pēc runas atskanēja tikai pienākuma pēc, tad daži vīri sastājās ciešos pulciņos un klusināti sarunājās savā starpā. Citi apsēdās koku paēnā uz paklātām jakām vai segām vai atgūlās, uzseguši uz sejas mutautu, un iesnaudās. Tā rīkojās tikai vīrieši; sievietes palika nomodā, modras. Mātes aizveda savus mazos bēr­nus pie upes, lai viņi tur paplunčātos mazajā, smilšainajā sērē. Mazliet nomaļus bija sākusies beisbola spēle, saceļot putekļu mā­koni; to gurdi vēroja skatītāju bariņš.

Es devos palīdzēt Rīnijai kūku izpārdošanā. Kam tika ziedoti ienākumi? Vairs neatceros. Taču tagad es šādi palīdzēju ik gadu — tas tika no manis gaidīts. Sacīju Lorai, ka arī viņai vajadzētu nākt, bet viņa izlikās, ka nav to dzirdējusi, un lēni soļoja prom, šūpodama cepuri, ko turēja aiz platās malas.

Es ļāvu viņai iet. Man bija uzdots paturēt viņu acīs: manis dēļ Rīnija naktīs varēja gulēt mierīgi, bet Lora, pēc viņas domām, pārlieku viegli uzticējās, bija pārlieku laipna pret svešiniekiem. Balto vergu tirgotāji uzglūnēja vienmēr, un Lora, gluži dabiski, varēja kļūt par viņu laupījumu. Viņa varēja iekāpt svešā automašīnā, atvērt nepazīstamas durvis, šķērsot nepareizo ielu, un cauri ar viņu būtu, jo viņa neievēroja robežas, vismaz ne tur, kur tās ievēro citi cil­vēki, un viņu nebija iespējams arī brīdināt, jo tādus brīdinājumus viņa nesaprata. Nebija tā, ka viņa neņemtu vērā noteikumus: viņa tos vienkārši aizmirsa.