Aklais slepkava

Mums ar Loru nebija tērpu, kas piedienētu saviesīgām vakari­ņām. Tomēr kleitas mums bija. No tumšzila samta, kā jau parasti, vel no tiem laikiem, kad bijām mazākas; apakšmala kleitām bija izlaista un, lai noslēptu apdilušo eģi, apšūta ar melnu lenti. Kād­reiz tam bija bijušas ari baltas mežģīņu apkaklītes, Loras kleitai tada bija joprojām; no savējās es biju noņēmusi mežģīnes, tad kakla izgriezums kļuva dziļāks. Šīs kleitas bija par šaurām, vismaz manēja; bet, ja padomā, arī Loras kleita tāpat. Pēc pieņemtajām normām Lora nebija pietiekami veca, lai piedalītos šādās svinīgās vakariņās, taču Kallija teica, ka būtu cietsirdīgi likt viņai vienatnē kvernēt savā istabā, īpaši tāpēc, ka viņa personiski esot ielūgusi vienu no mūsu viesiem. Tēvs piekrita, ka tā būšot pareizi. Un piebilda, ka Lora tagad visviens esot izstiepusies kā maiksts un izskatoties tikpat veca kā es. Bija grūti uzminēt, kādu vecumu viņš ar to domā. Viņš nekad nejaudāja ielāgot mūsu dzimšanas datumus.

Noliktajā laikā ciemiņi vispirms sapulcējās viesistabā, lai iedzertu šeriju, kuru pasniedza Rīnijas neprecētā māsīca, nolīgta šim notikumam. Mums ar Loru nebija atļauts dzert šeriju un arī vīnu pie vakariņām. Nešķita, ka Lora ņemtu šo aizliegumu pie sirds, toties es gan. Rīnija šai ziņā nostājās tēva pusē, bet viņa jau bija atturībniece. "Manām lūpām nekad nepieskarsies lūpas, kuras pieskaras stipriem dzērieniem," viņa mēdza sacīt, izgāzdama pus­tukšās vīna glāzes izlietnē. (Bet tur nu viņa maldījās — nepagāja ne gads pēc šīm svinīgajām vakariņām, kad viņa apprecējās ar Ronu Hinksu, savā laikā ievērojamu dzērāju. Maira, ja tu lasi šo, liec aiz auss: pirms tam, kad Rīnija iztēsa no tava tēva sabiedrības pīlāru, viņš bija ievērojams žūpa.)

Rīnijas māsīca bija vecāka par Rīniju un noplukuši līdz izmi­sumam. Viņa bija ģērbusies melnā kleitā ar baltu priekšautu, kā pieklājas, bet zeķes viņai bija no brūnas kokvilnas un nošļukušas, un rokas varēja būt arī tīrākas. Pa dienu viņa strādāja pārtikas bodē, kur viens no viņas darbiem bija kartupeļu bēršana maisiņos; tāda veida netīrumus ir grūti nomazgāt.

Rīnija bija pagatavojusi kanapē maizītes ar olīvu ripiņām, cieti vārītām olām un mazītiņiem marinētu dārzeņu gabaliņiem; un izcepusi arī siera mīklas bumbiņas, kuras nebija izdevušās tā, kā cerēts. Tās bija saliktas vienā no vecāsmātes Edīlijas labākajām paplātēm no apgleznota vācu porcelāna ar tumšsarkanām peonijām, kuram bija zelta lapas un kāti. Paplātē bija ieklāta apaļa sedziņa, vidu nolikts šķīvītis ar sālītiem riekstiem un kanapē maizītes izkārlotas kā puķes ziedlapiņas, piespraudītas pilnas ar zobu bakstāma­jiem. Māsīca sniedza tās viesiem spēji, pat draudīgi, kā tēlodama uzbrukumu laupīšanas nolūkā.

"Tā ēdmaņa izskatās gaužām septiska," tēvs sacīja ironiskajā tonī, kurā es biju iemācījusies saklausīt slēptas dusmas. "Labāk atturieties, citādi vēlāk nožēlosiet." Kallija iesmējās, bet Vinifreda Grifena Praiera graciozi paņēma siera bumbiņu un ielika sev mutē tā, kā mēdz darīt sievietes, sargādamās izsmērēt lūpukrāsu, — lūpas izvirzītas uz priekšu, veidojot tādu kā piltuvi, — un noteica, ka tā garšojot interesanti Māsīca bija aizmirsusi kokteiļu salvetes, tāpēc Vinifreda palika ar taukainiem pirkstiem. Es ziņkārīgi vēroju, vai viņa tos aplaizīs vai noslaucīs gar kleitu vai varbūt gar mūsu dīvānu, taču novērsos nepiemērotā mirklī un palaidu to garām. Nospriedu, ka gan jau gar dīvānu.

Vinifreda bija nevis Ričarda Grifena sieva (kā es biju nodomā­jusi), bet gan māsa. (Vai viņa bija precējusies, atraitne vai šķīrusies? Tas nebija gluži skaidrs. Pēc misis viņa lika savu meitas uzvārdu, kas norādīja, ka ar kādreizējo misteru Praieru atgadījies kaut kas nelabs, ja vien viņš tiešām bija kādreizējais. Viņš tika reti piemi­nēts un nekad netika redzēts, taču klīda runas, ka viņam esot daudz naudas un ka viņš "ceļojot". Vēlāk, kad mēs ar Vinifredu vairs nesarunājāmies, es mēdzu sacerēt pati savus stāstus par šo misteru Praieru: Vinifreda ir likusi viņu izbāzt un glabā kartona kastē, apkaisītu ar naftalīnu; Vinifreda un šoferis ir iemūrējuši viņu pagrabā, lai paši varētu nodoties baudkārām orģijām. Orģijas varbūt nemaz nebija tik tālu no patiesības, tomēr man jāteic: lai ko Vinifreda darīja šai virzienā, tas allaž tika darīts diskrēti. Viņa izdzēsa savas pēdas — manuprāt, tas ir sava veida tikums.)

Tovakar Vinifreda bija ģērbusies melnā kleitā, vienkārši pie­grieztā, tomēr satriecoši elegantā, to greznoja trīskārša pērļu virtene. Viņas auskari bija kā mazītiņi vīnogu ķekariņi, arī darināti no pērlēm, bet vēl ar zelta kātiņiem un lapiņām. Turpretī Kallija Ficsi­monsa bija ģērbusies uzsvērti nevērīgi. Jau pirms pāris gadiem viņa bija metusi malā savas fuksiju sarkanās un safrāndzeltenās drapērijas, savus pārgalvīgos krievu emigrantu modeļus, pat savu cigarešu iemuti. laj-ad viņa pa dienu mēdza staigāt platās biksēs, svīteros ar V veida izgriezumu un kreklos ar uzrotītām piedurknēm; viņa bija ari apgriezusi matus un saīsinājusi savu vārdu par Kelu.