Aklais slepkava

"Nē," Alekss atbildēja. "Es esot atrasts sēžam uz apsvilušu drupu kaudzes izdegušā mājā. Visi citi tajā bija pagalam. Es acīmredzot biju paslēpies zem apgāztas vannas vai katla — zem kāda metāla trauka."

"Kur tas notika? Kas jūs atrada?" Lora čukstēja.

"Tas nav īsti zināms," Alekss teica. "Neviens skaidri nezina. Tas nebija ne Francijā, ne Vācijā. Bet gan tālāk uz austrumiem — kādā no tām mazajām valstiņām. Mani droši vien nodeva no vienām rokām citās; pēc tam es kaut kā nonācu Sarkanā Krusta aprūpē."

"Vai jūs pats to atceraties?" es jautāju.

"Ne gluži. Notikumu gaitā tika sajauktas dažas detaļas — mans vārds un tā tālāk —, un beigās es tiku pie misionāriem, kuri uzskatīja, ka šajos apstākļos man vislabāk būtu visu aizmirst. Tie bija prezbiterieši, dikti tīrīgi ļaudis. Mums visiem noskuva matus, lai neieviestos utis. Atceros to sajūtu, ka tev pēkšņi nav matu — cik vēsi bija. īstas atmiņas man ir tikai kopš tā laika."

Lai gan tagad Alekss man patika jau labāk, man ar kaunu jāatzīstas, ka šim stāstam es ticēju tikai pa pusei. Tajā bija par daudz melodrāmas — par daudz laimīgu un nelaimīgu nejaušību. Es vēl biju pārāk jauna, lai ticētu nejaušībām. Un, ja viņš bija centies atstāt iespaidu uz Loru — vai viņš centās? — tad labāku paņēmienu nemaz nebūtu varējis izvēlēties.

"Tas droši vien ir briesmīgi," es sacīju, "nezināt, kas tu īsti esi."

"Tā es kādreiz domāju," Alekss teica. "Bet tad es atskārtu, ka šis īstais ir cilvēks, kuram nav nepieciešams zināt, kas viņš īsti ir — parastajā izpratnē. Un ko gan patiesībā nozīmē dzimta un tā tālāk? Cilvēki to lielākoties izmanto kā aizbildinājumu savam snobismam vai neveiksmēm. Es esmu brīvs no šāda kārdinājuma, un tas arī viss. Es esmu brīvs no pinekļiem. Mani nesaista nekas." Viņš sacīja vēl kaut ko, bet debesīs uzsprāga raketes, un es nesaklausīju viņa vārdus. Toties Lora gan; viņa nopietni pamāja ar galvu.

(Ko viņš bija teicis? To es uzzināju vēlāk. Viņš bija teicis: Vismaz mani nekad nemoka ilgas pēc mājām.)

Virs mums uzliesmoja gaismas pienene. Mēs visi skatījāmies augšup. Tādos brīžos ir grūti neskatīties. Ir grūti nestāvēt un nebrīnīties ar vaļēju muti.

Vai viss sākās tovakar — uz Aviljonas stekiem, zem uguņošanas raķešu piebārstītām debesīm? To nav viegli pateikt. Sākumi ir pēkšņi un arī mānīgi. Tie pielavās tev klāt no sāniem, tie turas ēnā, tie uzglūn nepazīti. Un tad, vēlāk, metas tev virsū.

Ietonēšana

Meža zosis lido uz dienvidiem, čērkstēdamas kā aizrūsējušas eņģes; gar upes krastu blāvi sarkanas deg sumahu sveces. Ir okto­bra pirmā nedēļa. Laiks vilnas drēbēm, kas izceltas no naftalīna; laiks naksnīgām miglām un rasai, un slideniem lieveņa pakāpieniem, un vēlīniem gliemežiem; lauvmutītēm, kas sasparojušās pēdējiem ziediem; tām rišainajām, krāšņajām, sārti violetajām kāpostgalvām, kādu agrāk nebija vispār, bet kuras tagad redzamas visur.

Laiks krizantēmām, bēru puķēm; proti, baltajām. Mirušajiem tās droši vien galīgi apnikušas.

Rīts bija spirgts un skaidrs. Es saplūcu dārziņā mazu pušķīti dzeltenu un sārtu lauvmutīšu un aiznesu tās uz kapsētu, lai noliktu pie dzimtas kapenēm — uzdāvinātu abiem domīgajiem eņģeļiem uz baltā kluča: tā viņiem būs kāda pārmaiņa, es nodo­māju. Nonākusi tur, es veicu savu mazo rituālu — a pgāju apkārt piemineklim, lasīdama vārdus. Man pašai šķiet, ka daru to klusām, tomēr lāgiem pieķeru skanam savu balsi, tā murmina kā jezuīts, lasīdams lūgšanu grāmatu.

Senie ēģiptieši apgalvoja, ka izrunāt mirušo vārdus nozīmē atsaukt viņus dzīvē: tas ne vienmēr atbilst mūsu vēlmēm.

Apgājusi ap pieminekli, es ieraudzīju meiteni — jaunu sie­vieti — nometušos ceļos pie kapenēm vai, drīzāk, pie Loras kapa. Galva viņai bija noliekta. Viņa bija ģērbusies melnā: melni džinsi, melns T-krekls un jaka, maza, melna mugursomiņa, kādas tagad nēsā rokassomu vietā. Viņai bija gari, melni mati — kā Sabrinai, es nodomāju, sirds man spēji salēcās: Sabrina ir at­griezusies no Indijas, vai kur nu viņa bijusi. Viņa ir atgriezusies, iepriekš nebrīdinot. Viņa ir mainījusi savas domas par mani. Viņa ir gribējusi mani pārsteigt, un nu es esmu sabojājusi pār­steigumu.

Taču, paskatījusies vērīgāk, es redzēju, ka meitene ir sveša: droši vien kāda pārpūlējusies pēdējā kursa studente. Sākumā nodomāju, ka viņa skaita lūgšanu, bet nē, viņa lika uz kapa puķi: vienu baltu neļķi, kātiņš ietīts folijā. Kad viņa piecēlās, es ieraudzīju, ka viņa raud.

Lora saviļņo cilvēkus. Es ne.