Aklais slepkava

Lora man pastāstīja, ko dara divatā ar Elvudu Mariju; viņa to pastāstīja arī Rīnijai. Es gaidīju iebildumus, traci; gaidīju, ka Rīnija pateiks — Lora pazemojas vai rīkojas vulgāri un kom­promitējoši. Kas zina, kas var notikt tumšā fotolaboratorijā, kur ir jauna meitene un vīrietis, un nodzēsta gaisma? Bet Rīnija izteica viedokli, ka Elvuds jau nemaksājot Lorai par darbu: viņš Loru mācot, un tas esot pavisam kas cits. Tas pašu Elvudu nostādot algota darbinieka līmenī. Par to, ka Lora kopā ar viņu atrodoties laboratorijā, neviens neko sliktu nedomāšot, jo Elvuds tak esot mīkstais. Man ir aizdomas, ka Rīnija klusībā uzelpoja, redzēdama, ka Lora izrāda interesi arī par ko citu, ne tikai par Dievu.

Un Lora tiešām izrādīja interesi, taču, kā parasti, krita galējībās. Viņa nočiepa Elvudam dažus tonēšanas piederumus un atnesa tos mājās. To es uzzināju nejauši: atrados bibliotēkā, uz labu laimi šķirstīju grāmatas un neviļus pievērsu uzmanību ierāmētajām foto­grāfijām, kurās bija redzams vectēvs Bendžamins kopā ar dažādiem premjerministriem. Seram Džonam Sparovam Tompsonam tagad bija maigi mēļa seja, seram Makenzijam Bauelam — žultaini zaļa, seram Čārlzam Taperam — blāvi oranža. Vectēva Bendžamina bārda un ūsas bija ieguvušas gaiši sarkanu toni.

Tovakar es pieķēru Loru nozieguma vietā. Turpat uz viņas ku­modes atradās gan mazās tūbiņas, gan smalkās otiņas. Un arī mūsu abu studijas portrets — mēs ar Loru samta kleitiņās un lakādas sandalēs. Lora bija izņēmusi fotogrāfiju no ietvara un patlaban to­nēja mani gaiši zilu. "Lora," es teicu, "žēlīgā debess, ko tu tur dari? Kāpēc tu izkrāsoji tās bildes? Tur, bibliotēkā. Tēvs pārskaitīsies."

"Es tikai vingrinājos," Lora sacīja. "Un tos vīriešus tiešām derēja izdaiļot. Man liekas, tagad viņi izskatās labāk."

"Viņi izskatās ērmīgi!" es atcirtu. "Vai ļoti slimi. Kur tu esi redzējusi zaļu seju! Vai mēļu."

Lora nebūt nesatraucās. "Tās ir viņu dvēseles krāsas," viņa teica. "Tādās krāsās viņiem būtu jābūt."

"Tu iekulsies lielās nepatikšanās! Visi zinās, kas to izdarījis."

"Neviens nekad uz tām neskatās," viņa sacīja. "Visiem ir vien­alga."

"Tikai neskaries klāt vecaimātei Edīlijai," es brīdināju. "Un mirušajiem tēvočiem! Tēvs noraus tev ausis!"

"Es gribēju ietonēt viņus zeltainus, lai parādītu, ka viņi ir debesu spozmē," Lora teica. "Bet nav zelta krāsas. Tēvočus, nevis vecomāti. Viņu es tonēšu tēraudpelēku."

"Neiedrošinies! Tēvs netic nekādai debesu spozmei. Un labāk nes tās krāsas atpakaļ, kamēr vēl neesi apsūdzēta zagšanā."

"Es neesmu izlietojusi daudz," Lora sacīja. "Turklāt es aiznesu Elvudam burciņu ar ievārījumu. Tā ir godīga apmaiņa."

"Rīnijas ievārījumu droši vien. No aukstā pagraba — vai tu viņai paprasīji? Zini, viņa tās burkas pārskaita." Es paņēmu rokā mūsu dubultportretu. "Kāpēc es esmu zila?"

"Tāpēc, ka tu esi aizmigusi," Lora atbildēja.

Tonēšanas piederumi nebija vienīgais, ko viņa čiepa. Viens no Loras pienākumiem bija negatīvu sistematizēšana. Elvudam pa­tika, ja viņa darbnīcā un arī fotolaboratorijā valdīja nevainojama kārtība. Negatīvi bija salikti spīdīgās aploksnēs, sakārtotās pēc fotografēšanas datumiem, tāpēc Lora viegli varēja sameklēt piknika fotogrāfijas negatīvu. Kādu dienu, kad Elvuds bija prom un Lora laboratorijā rīkojās viena pati, viņa bija izgatavojusi no šī negatīva divas melnbaltas fotogrāfijas. To viņa nestāstīja nevienam, pat man ne, — pateica tikai vēlāk. Nokopējusi bildes, viņa ielika negatīvu savā somiņā un aiznesa līdzi uz mājām. To viņa neuzskatīja par zagšanu: šo attēlu pirmām kārtām bija nozadzis Elvuds pats, ne­lūgdams mums atļauju, un Lora paņēma no viņa tikai kaut ko tādu, kas patiesībā nekad nebija viņam piederējis.

īstenojusi savu nodomu, Lora vairs negāja uz Elvuda Marija fotodarbnīcu. Viņa nepateica Marijam iemeslu un nebrīdināja viņu iepriekš. Tas man likās nepieklājīgi un tā tiešām bija, jo Elvuds to uztvēra kā necieņu. Viņš lūkoja izdibināt no Rīnijas, vai Lora nav saslimusi, bet Rīnija pateica vienīgi, ka Lora droši vien mainījusi domas par fotografēšanu. Tas meitēns jau esot pilns ar iedomām; mūždien ar kaut ko aizraujoties un tagad acīmredzot būšot aizrāvusies ar kaut ko citu.

Tas modināja Elvuda ziņkārību. Viņš sāka uzmanīt Loru — vēl vairāk, nekā lika viņa parastā okšķerēšanas kāre. Es to nesauktu gluži par spiegošanu — viņš jau neuzglūnēja Lorai, paslēpies krū­mos. Viņš gluži vienkārši pievērsa Lorai lielāku uzmanību. (Tomēr viņš vēl nebija pamanījis, ka nočiepts viens negatīvs. Viņam ne prātā nenāca, ka Lora varētu būt uzmeklējusi viņu kāda slēpta motīva dēļ. Lorai bija tik atklāts skatiens, tik naivi platas acis, tik gaiša, noapaļota piere, ka tikai nedaudzi jelkad turēja viņu aizdomās par divkosību.)