Aklais slepkava

Kādu pēcpusdienu pie Rīnijas virtuves durvīm nostājās Elvuds Marijs — ar izrieztām krūtīm un pašapzinīgu stāju, kā jau sliktu ziņu nesējs. Es palīdzēju Rīnijai gatavot konservus: bija vēls sep­tembris, un mēs konservējām pēdējos tomātus no virtuves dār­ziņa. Rīnija allaž bija saimniekojusi taupīgi, bet šajos laikos bija grēks jel ko aizlaist postībā. Viņa laikam bija aptvērusi, cik izdilis ir tas lieko dolāru pavediens, kurš notur viņu šajā darba­vietā.

Esot kaut kas tāds, ko mums gan derētu uzzināt, sacīja Elvuds Marijs. Rīnija uzmeta acis viņam un viņa uzpūtīgajai pozai, novērtēdama, cik svarīga varētu būt gaidāmā vēsts, un atrada to gana nopietnu esam, lai aicinātu Mariju iekšā. Pat piedāvāja viņam tasi tējas. Tad palūdza pagaidīt, ar stangām izcēla no vārošā ūdens pēdējās burkas un aizskrūvēja tās. Pēc tam viņa apsēdās.

Te nu bija šī vēsts. Mis Lora Ceisa esot redzēta pilsētā — Elvuds teica — kopā ar kādu jaunu vīrieti, ar to pašu jauno vīrieti, kura sabiedrībā nofotografēta pogu fabrikas piknikā. Vispirms abi pamanīti pie zupas virtuves; bet vēlāk sēdējuši uz parka soliņa — un ne tikai uz viena vien — un smēķējuši ciga­retes. Vismaz vīrietis smēķējis; kas attiecoties uz Loru, to viņš nevarot apzvērēt, Elvuds sacīja un savilka lūpas urskulī. Viņi redzēti līdzās Kara memoriālam pie Rātsnama, pēc tam uz Jubilejas tilta, kur, atbalstījušies uz margām, skatījušies lejup uz krācēm, — iecienīta vieta romantiskiem pārīšiem. Iespējams, viņi esot manīti pat nomalē, pie Telšu laukuma, un tas gandrīz pil­nīgi droši liecinot par apšaubāmu uzvedību vai vismaz tās iedīgļiem — lai gan par to viņš nevarot galvot, jo pats neesot to redzējis.

Lai nu kā, viņš domājot, ka mums būtu jāzina. Tas esot pieaudzis vīrietis, un vai mis Lorai neesot tikai četrpadsmit gadu? Kāds kauns — šādi izmantot meitenes uzticēšanos! Marijs atzvila krēslā un sērīgi pašūpoja galvu, apmierināts kā sivēns zirņos, acis mirdzēja ļaunā priekā.

Rīnija aizsvilās dusmās. Viņa nevarēja ciest, ja kāds apsteidza viņu tenku lauciņā. "Mēs ļoti pateicamies, ka esat mums ziņo­jis," viņa ar saltu pieklājību noteica. "Jārīkojas ir laikus. Kas vienu soli žēlo, tas desmit pazaudē." Tādā veidā viņa sargāja Loras godu: vēl nebija noticis nekas tāds, ko nevarētu novērst.

"Nu, ko es tev teicu?" Rīnija sacīja, kad Elvuds Marijs bija prom. "Viņam nudien nav kauna." Rīnija, protams, runāja nevis par Elvudu, bet gan par Alekšu Tomasu.

Kad Lorai pieprasīja paskaidrojumus, viņa nenoliedza neko, atskaitot to, ka abi esot redzēti Telšu laukumā. Parka soliņi un tā tālāk — jā, viņa esot uz tiem sēdējusi, bet ne sevišķi ilgi.

Un viņa arī nespēja saprast, kāpēc Rīnija ceļ tādu traci. Alekss Tomass nebija nekāds plikata ar smukām acīm (šo izteicienu bija lietojusi Rīnija). Un viņš nebija arī brunču mednieks (otrs viņas izteiciens). Lora noliedza, ka jebkad mūžā būtu izsmēķējusi kādu cigareti. Bet "knakstīšanās" — vēl viens Rīnijas teiciens — viņai šķita derdzīga. Ko gan viņa bija nodarījusi, lai modinātu tik nekrietnas aizdomas? Bija acīm redzams, ka viņa to nesaprot.

Es nodomāju, ka Lora ir gluži kā cilvēks, kuram nav dzirdes: mūzika skan, tu kaut ko dzirdi, bet tas nav tas pats, ko dzird visi pārējie.

Lora stāstīja, ka visos šajos gadījumos — un tādi bijuši tikai trīs — viņi ar Alekšu Tomasu risinājuši nopietnas sarunas. Par ko? Par Dievu. Alekss Tomass esot zaudējis ticību, un Lora cenšoties palīdzēt viņam to atgūt. Tas esot ļoti grūti, jo viņš esot gaužām cinisks — vai varbūt viņa gribēja teikt skeptisks. Viņš domājot, ka jaunais laikmets būšot šīs, nevis nākamās pasaules laikmets — cilvēka laikmets cilvēces labā —, un viņš to ap­sveikšot no sirds. Alekss apgalvojot, ka viņam neesot dvēseles, turklāt viņam esot nospļauties par to, kas ar viņu notikšot pēc nāves. Tomēr Lora bija apņēmusies turpināt savus pūliņus, lai cik grūts liktos uzdevums.

Es ieklepojos, aizsegusi muti ar plaukstu. Smieties es neuz­drīkstējos. Pietiekami bieži biju redzējusi, kā Lora šo nevainīgo sejas izteiksmi izmanto pret misteru Ērskinu, un man šķita, ka arī tagad viņa dara tieši to pašu: pūš mums miglu acīs. Rīnija, rokas iespraudusi sānos, stāvēja ieplestām kājām un pavērtu muti, izskatīdamās pēc apstulbušas cāļu mātes.

"Kāpēc viņš vēl arvien ir pilsētā, to es gribētu zināt," Rīnija, pūlēdamās pārvarēt apjukumu, uzbruka no citas puses. "Viņš tak teicās tikai atbraucis ciemos."

"Ak, viņam te ir kādas darīšanas," Lora mīlīgi atbildēja. "Bet viņš var atrasties, kur pašam tīk. Šī nav vergu valsts. Ja vien neņem vērā tos, kuri vergo, lai saņemtu algu." Es nojautu, ka centieni vest nomaldījušos avi uz pareizā ceļa nav palikuši vien­pusīgi: savu bija darījis arī Alekss Tomass. Ja tā turpināsies, mums mājā ieviesīsies mazs boļševiks.

"Vai viņš nav par vecu?" es ieminējos.

Lora uzmeta man niknu skatienu — kam par vecu? — kā izaicinādama, lai jau es iejaucos vien. "Dvēselei nav vecuma," viņa sacīja.

"Ļaudis trin mēles," teica Rīnija: tas vienmēr bija viņas izšķirošais arguments.