Aklais slepkava

Avīzē The Herald and Banner pēc pogu fabrikas piknika pa­rādījās parastā atskaite — kurš zīdainis uzvarējis Skaistākā zīdaiņa konkursā, kuram bijis Labākais Suns. Un krietni saīsināti arī tas, ko savā runā teicis tēvs: Elvuds Marijs bija piešķīris viņa vārdiem optimistisku nokrāsu, tāpēc izklausījās, ka fabrikās viss rit kā parasti. Avīzē bija arī daži fotoattēli — uzvarējušais suns kā tumšs, grīdas vīkšķim līdzīgs siluets; uzvarējušais zīdainis, tukls kā adatu spil­ventiņš^ cakainā aubītē; stepa dejotāji, rokās satvēruši milzīgu, no papes darinātu āboliņa lapu; tēvs uz paaugstinājuma. Fotogrāfija nebija izdevusies: mute viņam bija pavērta, un izskatījās, it kā viņš žāvātos.

Vienā attēlā bija redzams Alekss Tomass ar mums abām — es pa kreisi, Lora pa labi, kā divi grāmatu rindas balsti. Mēs abas skatījāmies uz viņu un smaidījām; smaidīja arī viņš, taču bija iz­stiepis uz priekšu roku, kā mēdz darīt gangsteri, lai aizsegtu seju, kad aresta laikā plaiksnī zibspuldzes. Tomēr Aleksam bija izdevies aizklāt tikai pusi sejas. Zem attēla bija paraksts: "Mis Ceisa un mis Lora Ceisa izklaidē pilsētas viesi."

Elvudam Marijam tai pēcpusdienā nebija izdevies sadzīt mums pēdas, lai uzzinātu Alekša vārdu, bet, kad viņš atbrauca uz mūsu māju, tad sastapa tikai Rīniju, kura paziņoja, ka mūsu vārdus nemaz nedrīkstot mest vienā maisā ar Dievs vien zina ko, un lie­dzās to viņam izpaust. Tomēr Marijs bija publicējis fotogrāfiju, un Rīnija jutās aizvainota — gan mūsu, gan Elvuda Marija dēļ. Viņa uzskatīja, ka šī fotogrāfija ir uz nepiedienības robežas, lai gan mūsu kājas tajā nemaz nebija redzamas. Viņa teica, ka mums abām esot tik muļķīgi smaidi kā tādām zostiņām, kas nelaimīgi samīlējušās; un vēl mutes vaļā, brīnums, ka mēs neesot siekalo­jušās. Mēs esot izgāzušās kā vecas sētas: tagad visa pilsēta smiešoties mums aiz ac un, jo mēs jūsmojot par kaut kādu klaidoni, kurš izskatas pec indiaņa — vai, vēl ļaunāk, pēc žīda — un staigā arrotitam piedurknēm, komunists vēl turklāt.

"Ib l'lvudu Mariju vajadzētu nopērt," Rīnija teica. "Ko viņš iedomājās ka ir ellīgi slīpēts?" Viņa saplēsa avīzi un iestūķēja iekuru kastē, lai to neieraudzītu tēvs. Avīzi viņš noteikti bija izlasījis Fabrikā, bet, ja arī bija, tad nebilda par to ne vārda.

Lora iegriezās apciemot Elvudu Mariju. Viņa neizteica pārme­tumus un neatkārtoja ne vārda no tā, ko par Mariju bija sacījusi Rīnija. Tikai pavēstīja viņam, ka vēloties kļūt par fotogrāfi tāpat kā viņš. Nē: tā melot viņa nespētu. Pie tāda secinājuma nonāca tikai pats Marijs. Īstenībā Lora pateica, ka grib uzzināt, kā no negatīviem taisa fotoattēlus. Tā bija patiesība, katrs vārds.

Elvudam Marijam glaimoja šāda labvēlības zīme no Aviljonas augstumiem — lai gan viņš pats nereti pārkāpa pieklājības nor­mas, tomēr reizē bija arī drausmīgs snobs —, un viņš atļāva Lorai trīs pēcpusdienas nedēļā piepalīdzēt fotolaboratorijā. Viņa drīkstēja noskatīties, kā Marijs attīsta fotogrāfijas, uzņemtas dažādos blakusdarbos — kāzās, bērnu izlaidumos un tā tālāk. Lai gan avīzi salika un drukāja daži vīri sētaspuses telpā, Elvuds veica gandrīz visu citu nepieciešamo, ieskaitot fotogrāfiju attīstīšanu.

Viņš sacīja, ka varbūt varētu iemācīt Lorai arī ietonēt foto­attēlus: tas tagad nākot modē. Ļaudis nesot šurp savas vecās, melnbaltās bildes, lai viņš piešķirtu tām spilgtumu, pievienojot dzīvīgas krāsas. Tas tika paveikts, ar otiņu pabalinot tumšākās vietas, tad apstrādājot attēlu ar sēpijas tonētāju, lai rastos sārts apakštonis. Tad sekoja pati tonēšana. Krāsas bija mazās tūbiņās un pudelītēs, tās vajadzēja ļoti rūpīgi uzklāt ar smalkām otiņām, bet lieko krāsu piesardzīgi nosusināt. Tur bija nepieciešama gaume un prasme saplūdināt krāsas, lai vaigi neizskatītos kā sarkani apļi vai miesa kā bēškrāsas drēbe. Bija nepieciešama laba redze un droša roka. Tā esot māksla, teica Elvuds, — un viņš bez liekas plātības lepojoties, ka esot to apguvis. Vienā avīzes redakcijas skatloga stūrī viņš bija novietojis rotējošu statni ar šo tonēto fotogrāfiju izlasi — tā bija sava veida reklāma. Izdaiļojiet savas atmiņas, ar roku bija rakstīts uz plāksnītes, ko Elvuds bija no­vietojis statņa pakājē.

Fotogrāfijās visbiežāk bija redzami jauni vīrieši Lielā kara mun­dieros, kas tagad jau šķita vecmodīgi; arī līgavas un līgavaiņi. Vēl bija skolu izlaiduma bildes, iesvētību bildes, nopietni ģimenes portreti, zīdaiņi kristību kleitiņās, meitenes izejamos tērpos, bērni svētdienas drēbēs, kaki un suņi. Gadījās pa neparastākam māj­dzīvniekam — bruņurupucis, makao papagailis — un pavisam reti kāds zīdainis zārciņā, ar vaskainu seju, vienās rišās.

Krāsas nekad neklājās dzidri, kā būtu klājušās uz balta papīra: tās izskatījās dūmakainas, kā redzamas caur marli. Tās nepadarīja cilvēkus reālākus; tie drīzāk kļuva ultrareāli: kādas dīvainas pusvalsts pilsoņi, pārdabiski spilgti, tomēr mēmi, un reālisms tur vairs nebija no svara.