Aklais slepkava

Tēvs pievērsa savu vienīgo zilo aci Aleksam Tomasam. "Tātad, jaunais cilvēk," viņš iesāka tonī, kuru pats, iespējams, uzskatīja par laipnu, "kas tad atvedis jūs uz mūsu jauko pilsētu?" Viņš runāja kā ģimenes galva garlaicīgā Viktorijas laiku lugā. Es sāku skatīties galdā.

"Es apciemoju draugus, ser," Alekss atbildēja — pietiekami pieklājīgi. (Vēlāk mēs dzirdējām Rīnijas komentārus par šo viņa pieklājību. Bāreņiem esot labas manieres, jo labas manieres viņiem bāreņu patversmēs esot iedauzītas ar dauzīšanu. Tikai bārenis spējot būt tik pašpārliecināts, bet aiz šīs viņu pašpārliecības slēpjoties atriebīga daba — klusībā viņi par visiem ņirgājoties. Nu jā, kā lai viņi negribētu atriebties, ja paši tikuši tā iznerroti. Vairums anarķistu un bērnu nolaupītāju esot bāreņi.)

"Mana meita stāsta, ka jūs gatavojoties kļūt par garīdznieku," tēvs teica. (Ne Lora, ne es nebijām bildušas par to ne vārda — ziņu avots acīmredzot bija Rīnija, un gluži paredzami vai varbūt ļaunprātīgi viņa bija mazliet sajaukusi faktus.)

"Reiz gatavojos gan, ser," Alekss atbildēja. "Tomēr man nācās atteikties no šī nodoma. Ceļi šķīrās."

"Un tagad?" jautāja tēvs, kurš bija paradis saņemt konkrētas atbildes.

"Tagad es vienkārši lieku lietā atjautību un grozos, kā māku," Alekss sacīja. Un pasmaidīja, lai apliecinātu, ka arī pats to nosoda.

"Tas jums droši vien nenākas viegli," nomurmināja Ričards, un Vinifreda iesmējās. Es jutos pārsteigta: nebiju gaidījusi, ka viņam būs šāda humora izjūta.

"Viņš laikam grib sacīt, ka strādā par avīžu reportieri," viņa teica. "Mūsu vidū ir spiegs!"

Alekss vēlreiz pasmaidīja un neatbildēja. Tēva skatiens bija drūms. Viņa uztverē avīžu reportieri bija salašņas. Tie ne tikai meloja, bet arī pārtika no citu nelaimes — viņš saukāja tos par līķu mušām. Vienīgais izņēmums bija Elvuds Marijs, jo tēvs bija pazinis viņa ģimeni. Tenku vācele bija pats sliktākais, ko viņš mēdza teikt par Elvudu.

Pēc tam saruna pievērsās pašreizējam stāvoklim — politikai, ekonomikai — kā jau parasti tajos laikos. Viss arvien vairāk ejot uz leju, tāds bija tēva viedoklis; gan jau krīze drīz būšot pāri, tā domāja Ričards. Esot grūti pateikt, sacīja Vinifreda, taču viņa cerot, ka izdošoties visu noturēt grožos.

"Ko noturēt grožos?" jautāja Lora, kura līdz šim vēl nebija bildusi ne vārda. Šķita, ka ir ierunājies krēsls.

"Sociālu nemieru iespēju," paskaidroja tēvs tai pārmetošajā tonī, kurš nozīmēja, ka Lorai tagad jāapklust.

Alekss piezīmēja, ka šauboties par to. Viņš nupat esot atgriezies no nometnēm.

"Nometnēm?" tēvs neizpratnē jautāja. "No kādām nometnēm?"

"No bezdarbnieku nometnēm," Alekss teica. "No Beneta darba nometnēm. Desmit stundu darbadiena un niecīga samaksa. Puišiem tur diez kā nepatīk — un es sacītu, ka viņi kļūst nemierīgi."

"Nabags nevar būt izvēlīgs," ieminējās Ričards. "Tas ir labāk nekā mētāties pa renstelēm. Viņi saņem trīs krietnas maltītes — varbūt vairāk nekā dažs strādnieks, kuram jāuztur ģimene, un man ir stāstīts, ka ēdiens neesot slikts. Varētu domāt, ka viņi būs pateicīgi, bet tādiem ļaudīm pateicība parasti ir sveša."

"Viņi nav nekāda īpaša ļaužu suga," Alekss noteica.

"Ak kungs, salonu sociālists," Ričards sacīja. Alekss nodūra acis šķīvī.

"Ja viņš tāds ir, tad tāda esmu arī es," iejaucās Kallija. "Tomēr es nedomāju, ka noteikti jābūt sociālistam, lai saprastu…"

"Un ko jūs tajās nometnēs darījāt?" tēvs noprasīja, pārtrauk­dams viņu. (Abi ar Kalliju pēdējā laikā bieži strīdējās. Kallija gri­bēja, lai viņš atbalsta arodbiedrību kustību. Tēvs teica — Kallija gribot, lai divi un divi kopā ir pieci.)

Šajā mirkli tika ienesta bombe glacee. Tolaik mums jau bija elek­triskais ledusskapis — bijām to nopirkuši tieši pirms Krīzes —, un, lai gan pret tā saldētavu Rīnija izturējās ar aizdomām, šovakar viņa tomēr bija to izmantojusi, kā nākas. Bombe bija apaļa kā futbolbumba, spilgti zaļa un cieta kā krams, un uz laiku pie­saistīja sev visu mūsu uzmanību.

Kamēr tika pasniegta kafija, Telšu laukumā sākās uguņošana. Mēs visi izgājām uz steķiem, lai tajā nolūkotos. Skats bija skaists, jo redzēt varēja ne tikai pašas raķetes, bet arī to atspulgu Žogsas upē. Gaisā šāvās sarkanas, dzeltenas un zilas dzirksteļu strūkla­kas — eksplodējošas zvaigznes, krizantēmas, līgani vītoli, veidoti no gaismas.

"Ķīnieši izgudroja šaujampulveri," teica Alekss, "taču nekad neizmantoja to ieročiem. Tikai uguņošanai. Tomēr nevaru sacīt, ka tā man sevišķi patiktu. Pārāk atgādina smago artilēriju."

"Vai jūs esat pacifists?" es jautāju. Šķita, ka viņš tiešām varētu būt kaut kas tamlīdzīgs. Ja viņš atbildētu apstiprinoši, es viņam tūdaļ iebilstu, jo gribēju piesaistīt viņa uzmanību. Viņš lielākoties sarunājās ar Loru.

"Pacifists ne," Alekss sacīja. "Bet mani vecāki gāja bojā karā. Vismaz es pieņemu, ka viņi ir gājuši bojā."

Nu mēs dzirdēsim bāreņa dzīvesstāstu, es nodomāju. Pēc Rīnijas nebeidzamās kurnēšanas atliek cerēt, tas būs aizraujošs.

"Jūs nemaz īsti nezināt?" vaicāja Lora.