Aklais slepkava

Viņa bija atmetusi ar roku kritušu karavīru pieminekļiem: pēc tiem vairs nebija liela pieprasījuma. Tagad viņa darināja bareljefus, kuros bija attēloti strādnieki un zemnieki, zvejnieki eļļjakās un indiāņu traperi, un mātes priekšautos, padusē pasitušas zīdaiņus, ar otru plaukstu piesegušas acis, lai raudzītos saulē. Vienīgie klienti, kas varēja atļauties kaut ko tādu pasūtināt, bija apdrošināšanas kompānijas un bankas, kuras noteikti vēlējās piestiprināt šos barel­jefus pie savu ēku fasādēm, lai parādītu, ka iet kopsolī ar laiku. Kallija teica, ka esot nomācoši strādāt tādu vulgāru kapitālistu labā, taču galvenais jau esot paustā vēsts, un katrs, kurš pa ielu ejot garām bankām un tā tālāk, vismaz varēšot aplūkot šos barel­jefus bez maksas. Tā esot māksla tautai, viņa sacīja.

Viņa bija lolojusi kādu cerību, ka tēvs viņai palīdzēs — sa­meklēs vairāk darbu bankās. Bet tēvs dzedri atteica, ka viņš ar bankām vairs nebūt nesadzīvojot kā cimds ar roku.

Šai vakarā viņa bija ģērbusies džersija kleitā putekļu lupatas krāsā — šo krāsu saucot par taupe, proti, par pelēkbrūnu, viņa mums paskaidroja; franciski tas esot kurmis. Uzvilkta mugurā jebkurai citai, šī kleita būtu izskatījusies pēc apšļukuša maisa ar piedurknēm un jostu, bet Kallija panāca, lai tā izskatās lieliski, ne gluži moderna vai šika — šī kleita lika saprast, ka tamlīdzīgas īpašības nemaz nav vērts ievērot, — bet drīzāk pēc kaut kā tāda, kas ir gandrīz nepamanāms, tomēr ass, piemēram, kāds parasts virtuves rīks — teiksim, ledus cērte — mirkli pirms slepkavības. Šī kleita bija kā pacelta dūre klusējošā pūlī.

Tēvs bija smokingā, kuru būtu derējis izgludināt. Arī Ričardam Grifenam mugurā bija smokings, kuru gludināt nevajadzēja. Alekss Tomass bija ģērbies brūnā žaketē un pelēkās flaneļa biksēs, pārāk biezās tik siltam laikam; un apsējis arī kaklasaiti ar sarkaniem punktiem uz zila fona. Krekls viņam bija balts, apkaklīte par platu. Šīs drānas izskatījās kā aizlienētas. Nu jā, viņš jau nebija gaidījis, ka viņu ielūgs vakariņās.

"Cik burvīga māja," ar mākslotu smaidu sacīja Vinifreda Grifena Praiera, kad mēs iegājām ēdamistabā. "Tā ir tik — tik labi saglabājusies! Kas par apbrīnojamām logu vitrāžām — cik loti fin de siecle! Tas droši vien ir tas pats, kas dzīvot muzejā!"

Patiesībā viņa domāja, ka te viss ir izgājis no modes. Es jutos pazemota: vienmēr biju uzskatījusi šos logus par visai smalkiem. Taču es redzēju, ka Vinifredas spriedums ir arī ārpasaules sprie­dums — šī pasaule pārzināja tādas lietas un izteica attiecīgu vērtē­jumu, un šai pasaulei es tik izmisīgi vēlējos pievienoties. Tagad es atskārtu, cik negatava tai esmu. Cik laucinieciska, cik neaptēsta.

"Tie ir īpaši smalki eksemplāri," teica Ričards. "No zināma laikposma. Un arī paneļiem ir augsta kvalitāte." Par spīti viņa pedantiskajam un aizbildnieciski labvēlīgajam tonim es jutos pa­teicīga: man ne prātā nenāca, ka viņš veic inventarizāciju. Viņš lieliski prata saskatīt, kad režīms sācis grīļoties: viņš zināja, ka mēs jau esam zem āmura vai drīz tur nonāksim.

"Vai ar vārdu muzejs jūs domājāt putekļus?" jautāja Alekss Tomass. "Vai varbūt gribējāt sacīt — vecmodība."

Tēvs uzmeta viņam drūmu skatienu. Vinifreda, gods kam gods, nosarka.

"Nevajag uzbrukt vājākiem," sacīja Kallija ar slēptu tīksmi balsī.

"Kāpēc ne?" Alekss attrauca. "Visi citi tā dara."

Ēdienkartē Rīnija nudien bija iekļāvusi pat putna pienu vai vismaz tik daudz putna piena, cik mēs tolaik varējām atļauties. Tomēr viņa bija pārvērtējusi savus spēkus. Viltotā vēžu biezeņzupa, asaris Provansas gaumē, vista Providensas gaumē — tas viss nāca galdā, ēdiens pēc ēdiena, nebeidzamā procesijā, kā paisuma vilnis vai ļauns liktenis. Biezeņzupa garšoja pēc skārda, vista pēc miltiem, turklāt tā bija apstrādāta ar pārāk rupjiem paņēmieniem, tāpēc apkaltuši un kļuvusi sīksta. Tas nebija gluži piedienīgs skats — vienā telpā tik daudz cilvēku, kas košļā barību tik domīgi un sparīgi. īstais nosaukums tam bija gremošana — nevis ēšana.

Vinifreda Praiera bīdīja ēdienu šurpu, turpu pa šķīvi, kā spēlēdama domino. Es jutu pret viņu niknumu un biju apņē­musies notiesāt visu, pat kaulus. Es nenodošu Rīniju. Nodomāju, ka vecajos laikos viņa nemūžam nebūtu pieļāvusi tādu kļūmi — laika trūkuma dēļ iekritusi pati un iegāzusi arī mūs. Vecajos laikos būtu nolīgti lietpratēji.

Ari Alekss Tomass man blakus pildīja savu pienākumu. Viņš zāģēja tā, itin kā dzīvība būtu likta uz spēles; vista zem viņa naža čīkstēja. (Bet par šādu aizrautību Rīnija nebūt nejutās pateicīga. Skaidrs kā diena, ka viņa veda sīku uzskaiti par to, kas ko apēdis. Tas Alekss, kā viņu tur sauc, tas nu gan locīja iekšā, viņa vēlāk paziņoja. Varētu nodomāt, ka pastāvējis pie mieta.)

Šādos apstākļos sarunas nevedās. Tomēr pēc siera plates iestājās aprimas brīdis, — čeders bija pārāk nenobriedis un mīksts, krē­juma siers pārāk vecs, bleu pārāk iesmacis, — kura laikā mēs varējām ieturēt pauzi, novērtēt stāvokli un paskatīties apkārt.