Aklais slepkava

Sākumā Elvuds neieraudzīja neko ievērības cienīgu. Loru varēja vērot soļojam pa galveno ielu, svētdienas rītos dodoties uz baznīcu, kur viņa svētdienas skolā mācīja piecgadīgos bērnus. Trijos citos nedēļas rītos viņa palīdzēja unitāriešu baznīcas zupas virtuvē, kas bija ierīkota blakus dzelzceļa stacijai. Tās misija bija — izsniegt bļodiņas ar kāpostainu zupu izsalkušajiem, nosmulušajiem vīriešiem un zēniem, kuri blandījās gar sliedēm: godājami centieni, taču ne jau visi pilsētnieki tos uzlūkoja atzinīgi. Daži domāja, ka šie vīri ir musinātāji un sazvērnieki vai, vēl ļaunāk, komunisti; citi uzskatīja, ka ēdienu nevajadzētu dot par brīvu, jo viņiem pašiem sūri grūti jānopelna katrs kumoss. Atskanēja saucieni: "Meklējiet darbu!" (Apvainojumi nebūt neskanēja tikai no vienas puses vien, tomēr klaidoņi tos izteica klusinātāk. Skaidrs, ka viņi greizi ska­tījās uz Loru un viņai līdzīgiem baznīcas labdariem. Skaidrs, ka viņi atrada veidus, kā izpaust savu noskaņojumu. Joks, dzēlīga vīp­snā, dunka, īgns skatiens. Nav smagāka pienākuma par piespiedu pateicību.)

Vietējā policija cītīgi uzmanīja, lai šiem vīriem prātā neienāk visādas gudrības — piemēram, par palikšanu Taikonderogā. Viņi bija jāatbīda tālāk, jāpārceļ uz citurieni. Tomēr viņiem nebija atļauts kāpt vagonos turpat dzelzceļa stacijā, jo ar to nebūtu mierā dzelzceļa kompānija. Izcēlās strīdiņi un dūru cīņas, un — kā savā avīzē izteicās Elvuds Marijs — policija ļāva vaļu stekiem.

Tā nu šie vīri gāja prom gar sliedēm un lūkoja ielavīties va­gonos kaut kur tālāk, taču tas bija grūtāk, jo tur vilcieni jau bija uzņēmuši gaitu. Notika vairāki nelaimes gadījumi, viens cilvēks pat gāja bojā, — kāds zēns, kuram nevarēja būt vairāk par seš­padsmit gadiem, pakrita zem riteņiem un tika, burtiski, pārgriezts uz pusēm. (Pēc šī notikuma Lora uz trim dienām ieslēdzās savā istabā un atteicās no ēdiena: šim zēnam viņa bija pasniegusi zupas bļodiņu.) Elvuds Marijs sacerēja ievadrakstu, kurā teica, ka atgadījums gan esot bēdīgs, taču tajā neesot vainojams dzelzceļš un kur nu vēl pilsēta: ko gan cilvēki domājot, tik muļķīgi likdami uz spēles dzīvību?

Lora lūdzās no Rīnijas kaulus, ko izmantot baznīcas zupas katlā. Rīnija teica, kur lai viņa raujot tik daudz kaulu; kauli vis neaugot kokos. Lielā tiesa kaulu viņai esot vajadzīga pašai — Aviljonai, mums. Viņa sacīja, nieciņš ar nieciņu iztaisot sieciņu, un vai tad Lora nesaprotot, ka šajos grūtajos laikos tēvam tiešām esot no svara katrs grasis, ko vien var nopelnīt? Tomēr Rīnija nekad nespēja ilgi pretoties Lorai, tāpēc no viņas varēja sagaidīt kādu kaulu, divus vai trīs. Lora negribēja nedz pieskarties kauliem, nedz tos redzēt — šai ziņā viņa bija pārlieku jūtīga —, tāpēc Rīnija tos ietina. "Te nu būs. Nē, nudien, tie klaidoņi noēdīs mums matus no galvas," viņa ar nopūtu sacīja. "Ieliku arī vienu sīpolu." Rīnija domāja, ka Lorai gan nevajadzētu strādāt zupas virtuvē — tādai jaunai meitenei tas esot par grūtu.

"Nav pareizi saukt viņus par klaidoņiem," teica Lora. "Visi viņus atstumj. Viņi tikai grib strādāt. Viņi jau tikai grib atrast darbu."

"Nu kā tad," Rīnija novilka skeptiskā, tracinošā tonī. Palikusi divatā ar mani, viņa mēdza sacīt: "Viņa ir tik līdzīga savai māte, nudien, kā izspļauta."

Es nemēdzu iet Lorai līdzi uz zupas virtuvi. Viņa mani neaicināja, un man jebkurā gadījumā nebūtu laika: tēvs tagad bija ieņēmis galvā, ka man jāapgūst visi pogu ražošanas smalkumi, kas esot mans pienākums. Faute de mieux, Ceisā un Dēlos man bija jāuzņemas dēla loma, un, ja liktenis man reiz lemtu uz­ņemties vadību, tad derēja sasmērēt rokas jau laikus.

Es zināju, ka biznesā man nav nekādu spēju, tomēr biju pārāk iebiedēta, lai spurotos pretī. Katru rītu es devos tēvam līdzi uz fabriku, lai redzētu (viņa vārdiem sakot), kas notiek reālajā pasaulē. Ja es būtu zēns, viņš būtu licis, lai sāku strādāt pie slīdošās lentes, balstoties uz analoģiju no armijas: virsnieks nevar gaidīt, ka viņa vīri spēs paveikt to, ko nespēj viņš pats. Taču tagad viņš uzdeva man veikt inventarizāciju un aprēķināt piegādes bilanci — izejvielas iekšā, gatavā produkcija ārā.

Es to veicu slikti, zināmā mērā tīšām. Es garlaikojos un arī baidījos. Kad ik rītu ierados fabrikā, ģērbusies savos mūķenes svārkos un blūzēs, tipinādama tēvam nopakaļ kā šunelis, man bija jāiet caur strādnieku rindām. Es jutu, ka sievietes saīgst un vīrieši blenž. Es zināju, ka aiz muguras viņi par mani zobojas — par manu izturēšanos (sievietes) un par manu augumu (vīrieši) — un ka tas viņiem ir veids, kā atkosties. Dažā ziņā es viņus nevainoju — viņu vietā es būtu rīkojusies tāpat —, tomēr visviens jutos apvainota.

Deguns gaisā. Laikam iedomājusies, ka šī ir Sābas ķēniņiene.

Paņemtu šo tā kārtīgi priekšā, tad būtu nost no tā augstā plaukta.

Tēvs neko nemanīja. Vismaz bija nolēmis nemanīt.