Aklais slepkava

Tad es nopirku kafiju un virtuli ar šokolādes glazūru un iznesu ārā pie viena no soliņiem, ko tur nolikuši bodītes saimnieki, ļoti parocīgi, pie paša atkritumu konteinera. Tur nu es sēdēju saules gaismā, vēl aizvien siltā, un gozējos kā bruņurupucis. Garām gāja ļaudis — divas pārbarotas sievietes ar bērnu ratiņiem, jaunāka, tievāka sieviete melnā ādas mētelī ar naglu galvām līdzīgām sudraba kniedēm uz tā un vēl vienu tādu pašu degunā, trīs veci sakārņi vējjakās. Man radās sajūta, ka viņi uz mani blenž. Vai es joprojām esmu tik bēdīgi slavena vai jau tik paranoīda? Vai varbūt es tikai biju skaļi sarunājusies pati ar sevi. To ir grūti izprast. Vai balss vienkārši plūst no manis ārā kā gaiss, tiklīdz neuzmanos? Sačokurojušies čuksti, čaboši ziemas vīnogulāji, rudens vēja svelpoņa sausā zālē.

Kuru uztrauc tas, ko runā ļaudis, es sev teicu. Ja viņi grib noklausīties, tad lai noklausās vien.

Kuru tas uztrauc, kuru tas uztrauc. Mūžīgā pusaudžu atbilde. Tas, protams, uztrauca mani. Man nebija vienalga, ko domā ļaudis. Man nekad nav bijis vienalga. Atšķirībā no Loras es pati nekad neesmu bijusi tik drosmīga kā mani uzskati.

Pie manis pietipināja suns; es atdevu tam pusi virtuļa. "Lai iet labumā," es teicu. Tā sacītu Rīnija, pieķērusi kādu noklausāmies.

Visu oktobri — 1934. gada oktobri — klīda runas par to, kas notiek pogu fabrikā. Stāstīja, ka apkārt blandoties visādi iesūtīti aģitatori; tie nodarbojoties ar musināšanu, īpaši jauno karstgalvju vidū. Tika spriests par kolektīvām pārrunām, par strādnieku tiesībām, par arodbiedrībām. Arodbiedrības taču bija aizliegtas ar likumu, vismaz tādas, kurās obligāti jāiestājas visiem fabrikas strādniekiem, — vai tad ne? Likās, nevienam tas nav īsti skaidrs. Jebkurā gadījumā ap arodbiedrībām bija jaušama tāda kā sēra smaka.

Ļaudis, kuri musināja uz nemieriem, bija huligāni un nolīgti noziedznieki (tā teica misis Hilkouta). Viņi bija ne tikai iesūtīti aģitatori, viņi bija no ārzemēm iesūtīti aģitatori, kas nez kāpēc izklausījās vēl draudīgāk. Mazi, tumsnēji, ūsaini vīriņi, kuri parakstījušies ar asinīm un zvērējuši uzticību līdz nāvei, kuri uz­sāks dumpjus un ies pāri līkiem, un spridzinās bumbas, un naktī ielavīsies iekšā un pārgriezīs mums rīkli, kamēr būsim aizmiguši (tā teica Rīnija). Tādas metodes nu reiz bija šiem nežēlīgajiem boļševikiem un arodbiedrību organizētājiem, kuri sirds dziļumos visi bija vienādi (tā teica Elvuds Marijs). Viņi gribēja ieviest Brīvo Mīlu, sagraut ģimeni, pielikt pie sienas un nošaut katru, kuram ir nauda — pat mazumiņš naudas — vai pulkstenis, vai laulības gredzens. Tā bija izdarīts Krievijā. Tā runāja.

Runāja arī, ka tēva fabrikās izcēlušies nemieri.

Abas baumas — gan par iesūtītajiem aģitatoriem, gan par nemieriem — tika publiski noliegtas. Abām baumām ticēja.

Septembrī tēvs bija uz laiku atlaidis dažus savus strādniekus — dažus jaunākos, kuri saskaņā ar viņa teoriju labāk spēj par sevi parūpēties, — bet atlikušos lūdzis piekrist īsākām darba stundām. Viņš bija paskaidrojis, ka gluži 'vienkārši nepietiekot pasūtinājumu, lai visas fabrikas varētu darboties ar pilnu jaudu. Klienti nepērkot pogas — vismaz ne tās, ko ražo Čeiss un Dēli, bet šim uzņē­mumam esot nepieciešami lieli ražošanas apjomi, lai tas vispār nestu pelņu. Un klienti nepērkot arī lētu, izturīgu apakšveļu: viņi lāpot veco un iztiekot tāpat. Protams, ne jau visi šai valstī esot zaudējuši darbu, tomēr tie, kuriem darbavieta vēl ir, nejūtoties sevišķi droši par to, ka spēšot to saglabāt. Tāpēc viņi, dabiski, taupot naudu, nevis izdodot to. Viņus jau nevarot vainot. Viņu vietā katrs rīkotos tāpat.

Uz skatuves bija uznākusi aritmētika ar visām savām daudza­jām kājām, ar savām daudzajām mugurām un galvām, ar savām nuļļu acīm, kuras nepazina žēlastības. Tā vēstīja, ka divi un divi ir četri. Bet ja nu cilvēkam nav šo divu un divu? Tad neko nevar saskaitīt kopā. Un nevarēja jau arī, lai kā es censtos; es nespēju panākt, lai sarkanie skaitļi inventarizācijas grāmatās pārvēršas par melniem. Tas mani drausmīgi uztrauca; šķita, ka tā ir mana personiskā vaina. Naktī, aizvērusi acis, es redzēju skaitļus, sarakstītus ailēs uz lapas, kas nolikta man priekšā uz vecmodīgā ozolkoka rakstāmgalda pogu fabrikā, — šīs sarkano skaitļu rindas gluži kā mehāniski kāpuri aprija atlikušo naudu. Ja tas, par cik tev izdevās kaut ko pārdot, bija mazāk nekā tas, cik tev jāmaksā par tā ražošanu — kā jau labu laiku notika kompānijā Ceiss un Dēli —, tad skaitļi uzvedās tieši šādi. Tā bija slikta uzvedība — bez mīlestības, bez taisnīguma, bez žēlastības —, bet ko gan citu varēja gaidīt? Skaitļi bija tikai skaitļi. Šai lietā tiem nebija izvēlēs.