Aklais slepkava

Nākamajā nedēļā izskanēja aicinājums uz vispārēju streiku, lai apliecinātu solidaritāti ar Ceisa un Dēlu strādniekiem. Tika dots rīkojums slēgt visus veikalus un uzņēmumus. Arī komunālo pakalpojumu iestādes. Pārtraukt telefona sakarus un pasta piegādi. Ne piena, ne maizes, ne ledus. (Kas izdeva šos rīkojumus? Neviens neticēja, ka tos izdomājis cilvēks, kurš izrunā šo rīko­jumu tekstu. Šis vīrs apgalvoja, ka esot vietējais, no mūsu pil­sētas, un reiz viņam ticēja, — viņš bija Mortons, Morgans, kaut kas tamlīdzīgs, — taču tad bija kļuvis pilnīgi skaidrs, ka viņš nav vietējais, ne tuvu. Un nevarētu arī būt, ja jau izturējās šādi. Un vispār — kas bija viņa vectēvs?)

Tātad tas nebija šis vīrs. Viņš nav šo nemieru smadzenes, teica Rīnija, jo pirmām kārtām viņam pašam nemaz nav smadzeņu. Tas viss ir tumšo spēku pirksts.

Lora raizējās par Alekšu Tomasu. Viņa teica, ka Alekss kaut kādā veidā esot tai visā iejaukts. Viņa zinot, ka tā ir. Citādi nevarot būt, ja ņem vērā viņa spējas.

Tai pašā dienā, agrā pēcpusdienā, Aviljonā ieradās Ričards Grifens — ar automašīnu, kurai sekoja vēl divas citas. Tie bija lieli automobili, spīdīgi un zemi. Bija atbraukuši vēl pieci citi vīrieši, četri no tiem krietni liela auguma, tumšos mēteļos un pelēkās platmalēs. Ričards Grifens un viens no vīriešiem kopā ar tēvu iegāja viņa kabinetā. Divi no pārējiem nostājās pie abām mājas ārdurvīm, bet otri divi kaut kur aizbrauca ar vienu no dārgajām mašīnām. Mēs ar Loru pa viņas guļamistabas logu vērojām, kā mašīnas atbrauc un aizbrauc. Mums bija piekodināts nemaisīties pa kājām, kas nozīmēja turēties tik tālu, lai mēs arī neko nedzirdētu. Kad jautājām Rīnijai, kas notiek, viņa bažīgi atteica, ka zinot tikpat, cik mēs, tomēr ieklausīšoties cītīgi.

Ričards Grifens nepalika uz vakariņām. Kad viņš brauca prom, viņam sekoja arī divas citas mašīnas. Trešā palika tepat un kopā ar to arī trīs būdīgie vīri. Viņi neuzkrītoši apmetās bijušajā šofera dzīvoklī virs garāžas.

Tie esot detektīvi, teica Rīnija. Citādi nevarot būt. Tāpēc viņi mūždien staigājot mēteļos: zem tiem padusēs esot paslēpti šau­jamie. I ie šaujamie esot revolveri. To viņa zināja no saviem dažadajiem Žurnāliem. Viņa teica, detektīvi esot šeit, lai mūs aizsargam, un, ja mēs pamanītu, ka naktī pa dārzu slapstās kāds svešinieks protams, neņemot vērā šos trīs vīriešus —, tad lai tūlīt kliedzot.

Nakamajā dienā pilsētas galvenajās ielās sākās nemieri. Daudzi viri, kas tajos piedalījās, nekad agrāk šeit nebija redzēti vai, ja arī bija redzēti, tad nebija palikuši atmiņā. Kurš tad atcerēsies klaidoni? Taču daži no viņiem nebija nekādi klaidoņi, viņi bija maskējušies starptautiski aģitatori. Viņi visu laiku bija spiegojuši. Kā viņi tik ātri bija tikuši šeit? Stāstīja, ka uz vilcienu jumtiem. Tieši tā mēdzot ceļot tamlīdzīgi ļaudis.

Nemieri sākās ar mītiņu pie Rātsnama. Vispirms tika teiktas runas, kurās tika pieminēti streiklauži un noziedzīgi kompāniju īpašnieki; pēc tam, skanot skaļām gavilēm, tika sadedzināts mūsu tēva tēls — kartona lelle ar cilindru galvā un cigāru mutē, lai gan ne viens, ne otrs neatbilda īstenībai. Divas lupatu lelles rišainās, sārtās kleitās tika izmērcētas petrolejā un iemestas liesmās nopakaļ pirmajai. Ar tām bijušas domātas mēs ar Loru, teica Rīnija. Tikuši arī izkliegti jociņi, ka tās nu gan esot karstasinīgas lellītes. (Loras un Alekša pastaigas pa pilsētu nebija palikušas nepamanītas.) Rīnija teica, ka to viņai esot pastāstījis Rons Hinkss, domādams, ka viņai tas būtu jāzina. Viņš piebildis, ka mums abām tagad labāk nerādīties pilsētas centrā, jo kaislības sitot augstu vilni un neko nevarot zināt. Viņš ieteicis mums palikt Aviljonā, tur mēs būšot drošībā. Viņš sacījis, ka tās lelles nu gan bijušas gatavā kauna lieta un ka viņš gribētu dabūt savos nagos to, kurš kaut ko tādu sagudrojis.

Tiem galvenās ielas veikaliem un uzņēmumiem, kuru īpašnie­ki bija atteikušies pārtraukt darbu, tika izsisti logi. Pēc tam tika izsisti logi arī tiem, kuri bija slēgti. Tad sākās laupīšana, un pūlis vairs nebija valdāms. Nemiernieki ielauzās avīzes redakcijā un izdemolēja kabinetus; Elvuds Marijs tika piekauts, spiestuves mašīnas sadauzītas. Viņa fotolaboratorija palika neskarta, toties fotokamera gan ne. Tas viņam bija bēdīgs laiks, un par to mēs dzirdējām visos sīkumos, neskaitāmas reizes, vēlāk.

Tai naktī aizdegās pogu fabrika. Liesmas šāvās ārā pa apakšējā stāva logiem: no savas istabas es tās neredzēju, bet garām, šķindinādama zvanu, aizbrauca ugunsdzēsēju mašīna, traukdamās palīgā. Es, protams, jutos apjukusi un izbijusies, tomēr jāatzīstas, ka tajā visā bija arī kaut kas tīkami satraucošs. Ieklausīdamās šķindoņā un tālajos kliedzienos, kas skanēja no tās pašas puses, es dzirdēju kādu kāpjam augšup pa virtuves kāpnēm. Nospriedu, ka tā droši vien ir Rīnija, taču nekā. Tā bija Lora; viņai mugurā bija mētelis.

"Kur tu biji?" es jautāju. "Mums taču pieteikts palikt mājās. Tēvam jau tāpat pietiek raižu, un tu vēl klimsti apkārt."