Aklais slepkava

"Tā ir viņu darīšana," Lora attrauca. Viņas balsī skanēja cildens aizkaitinājums: ļaudis bija krusts, kas viņai jānes.

Mēs ar Rīniju vairs nezinājām padoma. Ko tur varēja darīt? Mēs būtu varējušas pateikt tēvam, kurš tad aizliegtu Lorai satik­ties ar Alekšu Tomasu. Bet viņa nebūtu klausījusi, jo uz spēles taču bija likta dvēsele. Mēs nolēmām — ja pateiksim tēvam, tad izcelsies lielākas nepatikšanas, nekā šis atgadījums pelnījis; un galu galā — kas tad bija noticis? Nekas tāds, uz ko būtu iespē­jams norādīt tieši. (Tolaik, šai jautājumā, starp mums ar Rīniju valdīja dziļa uzticēšanās; mēs allaž likām galvas kopā.)

Dienām ritot, es jutu, ka Lora vazā mani aiz deguna, lai gan nespēju izprast, kā tieši. Nedomāju, ka viņa melo, tomēr arī visu patiesību viņa nestāstīja. Reiz es redzēju viņus ar Alekšu Tomasu, dziļi iegrimušus sarunā, lēnām aizstaigājam gar Kara memoriālu; tad reiz uz Jubilejas tilta, reiz — dīki sēžot pie Betijas restorāna, abi itin nemaz nemanīja sev veltītos skatienus, ieskaitot manējo. Tas bija klajš izaicinājums.

"Tev vajag vest viņu pie prāta," Rīnija man teica. Taču es nespēju vest Loru pie prāta. Es vispār arvien mazāk spēju ar viņu sarunāties; vai, pareizāk sakot, — es gan runāju, bet vai viņa klausījās? Tas bija tas pats, kas sarunāties ar baltu dzēšpapīra lapu: vārdi izlidoja no manas mutes un nozuda aiz viņas sejas, kā iegrimdami krītoša sniega mūrī.

Kad nepavadīju laiku pogu fabrikā — šis pasākums ar katru dienu šķita aizvien veltīgāks, pat tēvam, — es sāku viena pati klimst apkārt. Es mēdzu iet uz priekšu pa upes krastu, mēģinā­dama iztēloties, ka man ir kāds mērķis, vai stāvēt uz Jubilejas tilta, it kā gaidīdama kādu, raudzīdamās lejup uz melno ūdeni un atcerēdamās stāstus par sievietēm, kuras tajā metušās. Tā viņas bija rīkojušās mīlestības dēļ, jo tieši tā mīlestība ietekmēja cil­vēku. Tā pielavījās tev klāt, sagrāba tevi, pirms paguvi atjēgties, un tad tu vairs neko nevarēji darīt. Tiklīdz mīlestība bija tevi piemeklējusi, tā nežēlīgi rāva tevi prom. Vismaz tā bija rakstīts grāmatās.

Citkārt es gāju pa galveno ielu, pievērsdama nopietnu uzma­nību tam, kas izlikts skatlogos, — zeķu un kurpju pāriem, cepurēm un cimdiem, skrūvgriežiem un uzgriežņu atslēgām. Es pētīju kinozvaigžņu plakātus stiklotajās vitrīnās pie kinoteātra Bijou un salīdzināju šīs sejas ar to, kā pati izskatos vai izskatītos, ja pārsukātu matus pār vienu aci un pienācīgi apģērbtos. Man nebija atļauts iet iekšā; kinoteātrī es pirmo reizi iegāju tikai tad, kad jau biju apprecējusies, jo Rīnija teica, ka Bijou esot necienīga vieta, vismaz jaunām meitenēm bez pavadoņiem. Turp medībās dodoties vīrieši, kam prātā nešķīstības. Viņi mēdzot apsēsties tev blakus un līpot klāt kā mušpapīrs, un tu nepagūstot ne aci pamirkšķināt, kad viņi jau rāpjoties tev virsū.

Rīnijas aprakstos meitene vai sieviete vienmēr bija nekustīga, toties ar daudziem rokturiem, gluži kā tāda kāpelēšanai paredzēta vingrošanas ierīce. Maģiskā kārtā viņai bija laupīta spēja iekliegties vai pakustēties. Viņa bija sastingusi kā sālsstabs, viņa bija para­lizēta — no šoka, sašutuma vai kauna. Viņai nebija kur patverties.

Aukstais pagrabs

Gaisā jaušams sals; mākoņi augsti, vēja nesti. Uz smalkākām namdurvīm parādījušies izkaltētas kukurūzas kūlīši; uz lieveņiem vīpsnājošā sardzē nostājušies izdobti ķirbji. Pēc nedēļas ielās izies saldumu mangotāji bērni, pārģērbušies par balerīnām un zombijiem, citplanētiešiem un skeletiem, zīlniecēm čigānietēm un mirušām rokzvaigznēm, un es, kā parasti, nodzēsīšu gaismu un izlikšos, ka manis nav mājās. Tā ir nevis nepatika pret viņiem, bet gan pašaizsardzība — ja kādi no šiem knēveļiem pazustu, es negribu, lai mani apsūdzētu, ka esmu ievilinājusi viņus iekšā un apēdusi.

Tā es pateicu Mairai, kura rosīgi tirgo resnas, oranžas sveces, melnus keramikas kaķus, satīna sikspārņus un dekoratīvas lupatu raganas, kam galvas darinātas no izkaltētiem āboliem. Viņa iesmējās. Viņa domāja, ka es jokoju.

Vakar man bija gausa diena — sirds smeldza, es tik tikko jaudāju norausties no sofas —, taču šorīt, iedzērusi tableti, sajutos neparasti sparīga. Itin naski tiku līdz virtuļu bodītei. Tur es pār­baudīju tualetes sienu, uz kuras jaunākais uzraksts ir: Ja nevari pateikt neko labu, nerunā vispār, — kam seko: Ja nevari pasākāt neko labu, tad nesūkā vispār. Patīkami apzināties, ka vārda brīvība šai valstī joprojām ir pilnā plaukumā.