Aklais slepkava

Decembra pirmajā nedēļā tēvs paziņoja par fabrikas slēgšanu. Uz laiku, viņš teica. Viņš cerēja, ka uz ļoti īsu laiku. Viņš runāja par atkāpšanos un jaunu ierakumu rakšanu, lai pārgrupētos. Viņš lūdza izpratni un pacietību, un sapulcējušies strādnieki sveica viņu ar vērīgu klusēšanu. Pēc paziņojuma tēvs atgriezās Aviljonā, ieslēdzās savā tornītī un piedzērās līdz nemaņai. Tur, augšā, kaut kas plīsa — stikli. Droši vien pudeles. Mēs ar Loru sēdējām manā istabā, gultā, cieši saķērušās rokās, un klausījāmies tajās dusmās un bēdās, kas plosījās tur augšā, tieši mums virs galvas, gluži kā pērkona negaiss iekšā mājā. Ar tik plašu vērienu tēvs nebija izrīkojies jau krietni sen.

Viņš acīmredzot juta, ka ir pievīlis savus vīrus. Ka cietis neveiksmi. Ka nekas, ko viņš spējis darīt, nav bijis pietiekami labi.

"Es lūgšu par viņu," teica Lora.

"Vai Dievu tas uztrauc?" es noprasīju. "Man liekas, patiesībā viņam par to dziļi nospļauties. Ja tāds Dievs vispār ir."

"To nevar zināt," Lora sacīja. "To uzzina tikai pēc tam."

Pēc kam? To es sapratu gana labi, šādas sarunas mums bija notikušas jau agrāk. Pēc tam, kad mēs būsim mirušas.

Dažas dienas pēc tēva paziņojuma arodbiedrība parādīja savu spēku. Tai jau bija izveidojies dalībnieku kodols, un nu viņi gribēja, lai arodbiedrībā iestājas visi. Pie slēgtās pogu fabrikas tika sarīkots mītiņš un visiem strādniekiem izteikts aicinājums iestāties, jo — kā tur tika sacīts —, kad tēvs atvēršot fabrikas atkal, tad samazināšot izdevumus līdz pēdējam un viņiem visiem maksāšot bada algu. Viņš esot uz mata tāds pats kā pārējie, šādos grūtos laikos viņš noglabāšot savu naudu bankā, bet pats nekustināšot ne pirkstu, līdz ļaudis būšot notriekti no kājām un iedzīti zemē; un tad viņš naski izmantošot izdevību raust naudu uz strādnieku rēķina. Viņš un viņa lielā māja un uzcirtušās meitas — šie dīkdienīgie parazīti, kas pārtiekot no tautas masu sviedriem.

Uzreiz bijis redzams, ka šie tā dēvētie organizatori nav vietējie, tā teica Rīnija, kopā ar mums sēdēdama pie virtuves galda un stāstīdama par to visu. (Mēs vairs neieturējām maltītes ēdamistabā, jo tur vairs neēda tēvs. Viņš bija aizbarikadējies savā tornītī; ēdienus Rīnija nesa turp uz paplātes.) Tiem rupekļiem jau neesot nekādas saprašanas par pieklājību, tāpēc viņi jaucot tur iekšā ari mūs abas, lai gan visi zinot, ka mums ne ar ko nav nekāda sakara. Rīnija teica, lai mēs nepievēršam tam uzmanību, tomēr to bija vieglāk pateikt nekā izdarīt.

Daži vēl arvien bija palikuši lojāli tēvam. Mēs dzirdējām, ka mītiņā radušās domstarpības, tad paceltas balsis, tad sācies kau­tiņš. Ļaudis zaudēja savaldīšanos. Viens vīrs, kam tika iesperts pa galvu, dabūja smadzeņu satricinājumu un tika aizvests uz slim­nīcu. Tas bija viens no streikotājiem — tagad viņi dēvēja sevi par streikotājiem —, tomēr šai negadījumā tika vainoti paši streikotāji, jo, ja reiz sākusies tāda kārtības graušana, tad kas gan var pateikt, ar ko tā beigsies?

Labāk nesākt. Labāk turēt muti. Daudz labāk.

Pie tēva atbrauca Kallija Ficsimonsa. Viņa teica, ka esot loti noraizējusies par viņu. Raizējoties, ka viņš ejot pazušanā. Morālā ziņā — tā viņa to domāja. Kā viņš spējot izturēties pret saviem strādniekiem tik nevērīgi un arī sīkstulīgi? Tēvs teica, lai viņa ieskatoties acīs patiesībai. Viņš nosauca Kalliju par ījaba mieri­nātāju. Un vēl pateica: Kas tev to visu iestāstījis, laikam kāds no taviem sociālistu draudziņiem? Kallija sacīja, ka atbraukusi pati uz savu roku, aiz mīlestības, jo, kaut arī kapitālists, viņš vienmēr esot bijis krietns vīrs, taču nu viņa redzot, ka viņš esot pārvērties par bezsirdīgu plutokrātu. Tēvs atcirta, ka bankrotējis cilvēks nemaz nevarot būt plutokrāts. Kallija ieminējās, ka viņš varētu likvidēt savu īpašumu. Tēvs teica, ka viņa īpašumi neesot daudz vairāk vērti par viņas pakaļu, kuru, ciktāl viņš noprotot, viņa esot par velti izsniegusi visiem, kas vien lūguši. Viņa sacīja, ka tēvs nemaz neesot bijis dusmīgs par tādām bezmaksas dāvanām. Viņš teica — jā, bet slēptās izmaksas esot bijušas par augstām — vispirms jau visas maltītes, kas šai mājā pasniegtas viņas mākslinieciskajiem draugiem, un pēc tam viņa paša asinis, un tagad viņa dvēsele. Kallija nosauca viņu par buržuāzisku reakcionāru. Viņš nosauca Kalliju par līķu mušu. Nu viņi jau kliedza viens uz otru pilnā kaklā. Tad aizcirtās durvis, pa granti aizšņāca riepas, un viss bija galā.

Vai Rīnija priecājās vai bēdājās? Bēdājās. Kallija viņai nebija patikusi, taču pie Kallijas viņa bija pieradusi, un reiz Kallijas klātbūtne arī bija nākusi tēvam par labu. Kas stāsies viņas vietā? Kāda cita pladīte, un labāks ir tas ļaunums, kurš jau pazīstams.