Aklais slepkava

Vijoles jaunkundzes vietā tēvs nolīga kādu vīrieti, vārdā mis­ters Ērskins, kurš reiz bija strādājis zēnu skolā Anglijā, bet veselības dēļ piepeši pārcēlies uz Kanādu. Mums viņš it nemaz nelikās slimīgs: piemēram, nekad neklepoja. Viņš bija drukns, ģērbies tvīdā, gadus trīsdesmit vai varbūt trīsdesmit piecus vecs, ar sarkanīgiem matiem un apaļīgām, miklām, sarkanām lūpām, viņam bija maza bārdiņa un dzēlīga ironija, un negants raksturs, un oda viņš tā kā mitra veļas groza dibens.

Drīz kļuva skaidrs, ka, neklausoties un blenžot misteram Ērskinam pierē, mēs no viņa vaļā netiksim. Vispirms viņš uzdeva mums pārbaudes darbus, lai redzētu, ko mēs zinām. Izrādījās, ka ne sevišķi daudz, tomēr vairāk, nekā bijām gribējušas izpaust. Tad viņš pateica tēvam, ka smadzenes mums esot kā kukaiņiem vai murkšķiem. Mūs atliekot tikai nožēlot, brīnums vēl, ka mēs ne­esot pilnīgas idiotes. Mums esot izveidojies gara kūtrums — ticis pieļauts, lai tāds izveidojas, viņš pārmetoši piemetināja. Par laimi, vēl neesot par vēlu. Tēvs paziņoja, ka tādā gadījumā mistera Ērskina uzdevums būšot — paaugstināt mūsu līmeni tiktāl, cik vajadzīgs.

Mums misters Ērskins sacīja, ka mūsu slinkums, augstprātība, nosliece uz gurkošanos un dīku sapņošanu un raudulīgā jūtelība esot padarījusi mūs nederīgas dzīves nopietnībai. Neviens negaidot, ka mēs būšot ģēniji, un no mūsu ģenialitātes arī nebūtu nekāda labuma, taču pastāvot kāds prasību minimums — pat meitenēm: ja arī atradīšoties kāds gana dumjš vīrietis, lai mūs apprecētu, tad mēs viņam nebūšot nekas cits kā akmens kaklā, ja vien netikšot piespiestas saņemties.

Viņš pasūtināja lielu kaudzi skolas burtnīcu — tās lētākās, ar līnijām un plāniem kartona vāciņiem. Viņš pasūtināja vienkāršus zīmuļus ar dzēšgumiju galā. Tās esot burvju nūjiņas, viņš teica, tās došot mums iespēju pārvērsties — ar viņa palīdzību.

Vārdu "palīdzību" viņš izrunāja ar vīpsnu.

Viņš izmeta laukā mis Gorhemas vizuļu zvaigznes.

Bibliotēka pārāk kliedējot mūsu uzmanību, viņš teica. Viņš pie­prasīja un saņēma divus skolas solus, ko novietoja vienā no viesu guļamistabām; viņš lika iznest ārā gan gultu, gan visas pārējās mēbeles, tā ka palika tikai tukša istaba. Durvis bija aizslēdzamas, un atslēga bija viņam. Nu mēs varēšot atrotīt piedurknes un ķerties pie darba.

Mistera Ērskina metodes bija tiešas. Viņš bija matu plēsējs, ausu plūcējs. Viņš mēdza triekt pa solu ar lineālu tieši blakus mūsu pirkstiem un arī pa pirkstiem pašiem vai, ja noskaitās, iebliezt mums pa pakausi, vai, izmantojot galējo līdzekli, mest mums ar grāmatām vai sist pa stilbiem. Viņa sarkasms bija iznīcinošs, vismaz manā uztverē: Lora bieži nosprieda, ka viņš ir domājis tieši to, ko saka, un tas saniknoja misteru Ērskinu vēl vairāk. Mūsu asaras viņu neaizkustināja; patiesībā man pat šķiet, ka tās viņu priecēja.

Tomēr tā viņš neizturējās katru dienu. Reizēm veselu nedēļu viss ritēja gludi. Viņš varēja būt pacietīgs, pat izrādīt sava veida neveiklu laipnību. Bet tad viņš atkal uzsprāga un sāka plosīties. Pats ļaunākais bija tas, ka mēs nekad nezinājām, ko un kad viņš darīs.

Mēs nevarējām sūdzēties tēvam, jo vai tad misters Ērskins nepildīja viņa rīkojumus? Viņš pats to apliecināja. Toties mēs, protams, sūdzējāmies Rīnijai. Viņa jutās sašutusi. Es esot par lielu, lai pret mani tā izturētos, viņa teica, un Lora esot par nervozu, un mēs abas esot… nē, nudien, ko viņš no sevis iedomājoties? Izaudzis renstelē, bet uzpūties kā tītars, tāpat kā visi angļi, kuri atkuļoties uz šejieni, domādami, ka nu varēs tēlot lielus kungus, un, ja viņš ejot vannā vienreiz mēnesī, tad viņa esot gatava apēst savu pašas blūzi. Kad pie Rīnijas atnāca Lora ar sitienu švīkām uz plaukstām, Rīnija gāja runāt ar misteru Ērskinu, taču saņēma ieteikumu nejaukties citu darīšanās. Tieši viņa jau esot mūs izlutinājusi, sacīja misters Ērskins. Izlutinājusi ar savu pārmērīgo iecietību un aptecēšanu — tas esot acīm redzams —, un nu viņa ziņā esot vērst par labu to, ko sabojājusi Rīnija.

Lora teica — ja misters Ērskins neiešot prom, tad prom iešot viņa pati. Aizbēgšot. Izlēkšot pa logu.

"Tā vis nedari, manu kaķīt," Rīnija iebilda. "Mēs pasēdēsim un padomāsim. Gan mēs aplauzīsim viņam ragus!"

"Viņam nemaz nav ragu," Lora šņukstēja.

Kallista Ficsimonsa varbūt būtu spējusi palīdzēt, bet viņa gan redzēja, no kuras puses vējš pūš: mēs nebijām viņas bērni, mēs bijām tēva bērni. Viņš bija izvēlējies darbības virzienu, un, ja viņa iejauktos, tad pieļautu taktikas kļūdu. Tas bija sauve qui peut gadījums, — šo izteicienu, pateicoties mistera Ērskina centībai, es tagad pratu pārtulkot.

Mistera Ērskina priekšstats par matemātiku bija gana vienkāršs: mums vajadzēja iemācīties, kā tikt galā ar saimniecības rēķiniem, kas prasīja saskaitīšanu un atņemšanu, un dubulto grāmatvedību.