Aklais slepkava

"Viena no viņa švircītēm," Rīnija teica misis Hilkoutai. "Vēl viena tai garajā virtenē, un, Dieva vārds, šitā virtene jau ir trakoti gara, un varētu tak domāt, ka viņam pietiks pieklājības neizmitināt viņu zem šī jumta, kur saimnieces miesas vēl nemaz nav atdzisušas kapā, ko viņš izracis tikpat kā ar savām rokām."

"Kas ir švircīte?" jautāja Lora.

"Nebāz savu degunu, kur nevajag!" Rīnija attrauca. Tas, ka viņa nemitējās runāt arī tad, kad virtuvē bijām mēs ar Loru, liecināja, cik viņa dusmīga. (Vēlāk es paskaidroju Lorai, kas ir švircīte: tā ir meitene, kura košļā gumiju. Bet Kallija Ficsimonsa to nemaz nekošļāja.)

"Mazajiem ir lielas ausis," brīdinoši noteica misis Hilkouta, bet Rīnija nerimās.

"Un šitie ērmīgie kankari, ko viņa velk mugurā, tad jau tik­pat labi varētu iet uz baznīcu apakšbrunčos. Pret gaismu var redzēt cauri visu beidzamo. Tiesa, šai nemaz nav daudz, ko rādīt, šī ir no tām modīgajām pladītēm, plakana kā dēlis."

"Man nemūžam nebūtu tādas dūšas," misis Hilkouta sacīja.

"To jau nevar saukt par dūšu," Rīnija noteica. "Šitai ir vien­kārši nospļauties, ar šitās viss ir skaidrs." (Kad Rīnija satraucās, viņai sāka klibot gramatika.) "Bet, kad es saku, tur kaut kas nav riktīgi, viņai trūkst kādas skrūves. Šī bija pa pliko peldējusies ūdensrožu dīķī, ar visām vardēm un zelta zivtiņām, — es šo satiku, nākot atpakaļ pa zālienu, riņķī tikai dvielis, citādi — kā no mātes miesām nākusi. Šī tikai pamāja ar galvu un pasmaidīja, un ne aci nepamirkšķināja."

"To es esmu dzirdējusi," misis Hilkouta piezīmēja. "Nodomāju, ka tās tikai tenkas. Izklausījās bišķiņ par traku."

"Šitā ir zelta meklētāja," Rīnija sacīja. "Grib tikai dabūt viņu savos nagos un pēc tam aptīrīt."

"Kas ir zelta meklētāja? Kādos nagos?" jautāja Lora.

Pladīte lika man iztēloties ļenganu, slapju veļu, izžautu uz auklas vējā. Kallista Ficsimonsa tāda nebija itin nemaz.

Par Kara memoriālu izcēlās ķildas — un ne tikai tāpēc, ka klīda baumas par tēvu un Kallistu Ficsimonsu. Daži pilsētnieki pat domāja, ka Pagurušā karavīra skulptūra izskatās pārāk nomākta un arī pārāk nevīžīga: viņi iebilda pret atpogāto kreklu. Viņi gribēja kaut ko triumfālāku, līdzīgu Uzvaras dievietei kādas netālas pilsētiņas memoriālā; tai bija eņģeļa spārni un vējā plandošs tērps, un rokā tā turēja kādu trīszaru daiktu, kas atgādināja cepeša dakšiņu. Viņi gribēja arī, lai uz skulptūras cokola tiek iekalti vārdi "Tiem, kuri labprātīgi nesusi augstāko upuri".

Tēvs atteicās mainīt skulptūras ieceri un sacīja, lai viņi vēl jūtoties pateicīgi, ka šim karavīram esot divas rokas un divas kājas, nemaz nerunājot par galvu, un, ja viņi nelikšoties mierā, viņš izšķiršoties par kailu reālismu un tad skulptūra būšot veidota no trūdošām ķermeņa daļām, savā laikā tādu viņam zem kājām gadījies pietiekami daudz. Kas attiecoties uz uzrakstu, tad upuris nebūt neesot nests labprātīgi, jo kritušie nemaz neesot vēlējušies, lai viņus uzsper gaisā un aizraida pie dieviem. Viņam pašam pa­tika uzraksts "Lai neaizmirstam", kas uzrunāja tieši to, kas vaja­dzīgs: mūsu aizmāršīgo dabu. Viņš teica — velns parāvis, pārāk daudzi esot ellīgi aizmāršīgi. Publiski viņš reti lietoja stiprākus vārdus, tāpēc tas atstāja iespaidu. Un viņš, protams, panāca savu, jo pats par to visu maksāja.

Tirdzniecības palāta apmaksāja četras bronzas plāksnes ar karā kritušo sarakstiem un kauju nosaukumiem. Viņi gribēja, lai apakšā tiek iegravēts arī viņu vārds, bet tēvs viņus nokaunināja. Kara memoriāls esot veltīts kritušajiem, viņš paziņoja, nevis tiem, kas palikuši dzīvi un, vēl jo vairāk, ievākuši peļņu. Tādas runas daži ņēma viņam ļaunā.

Memoriāls tika atklāts 1928. gada novembrī, Piemiņas dienā. Par spīti saltajam smidzeklim bija sapulcējies liels laužu pūlis. Pa­gurušais karavīrs bija novietots uz četrskaldņu piramīdas, mūrētas no apaļiem upes akmeņiem, kas bija līdzīgi Aviljonas akmeņiem, un ap bronzas plāksnēm liecās lilijas un magones, savītas kopā ar kļavu lapām. Arī par to bija izcēlušies strīdi. Kallija Ficsimonsa teica, ka tādas vijas esot vecmodīgas un banālas, visas šīs noļu­kušās puķes un lapas esot viktoriāniskas — tolaiku briesmīgākais apvainojums māksliniekam. Viņa gribēja kaut ko askētiskāku, mo­dernāku. Taču pilsētniekiem vītnes patika, un tēvs teica, ka dažreiz vajagot arī piekāpties.

Ceremonijas laikā tika spēlētas dūdas. ("Labāk laukā nekā iekšā," teica Rīnija.) Tad galveno sprediķi noturēja prezbiteriešu mācītājs, kas runāja par tiem, kuri labprātīgi nesuši augstāko upuri, — tā pilsēta atspēlējās tēvam, lai parādītu, ka viņš vis nenoteiks, kā jārit ceremonijai, un ka par naudu nav nopērkams viss, tāpēc viņam par spīti runā bija iepīta šī frāze. Tad skanēja citas runas un tika skaitītas lūgšanas — daudz runu un daudz lūgšanu, jo piedalīties vajadzēja visu pilsētas baznīcu pārstāvjiem. Lai gan organizēšanas komitejā katoļu nebija, pateikt dažus vārdus bija ļauts pat katoļu priesterim. To bija pieprasījis tēvs, pamatodams savu prasību ar to, ka miris katolis esot tikpat beigts kā miris protestants.