Aklais slepkava

Rīnija teica misis Hilkoutai: lai gan neviens nemūžam nespētu aizstāt misis Čeisu, kura bijusi īsta svētā zemes virsū, ja tas vis­pār iespējams, tad viņa pati tomēr esot pūlējusies, cik spēka, un saglabājusi līksmu prātu mūsu labad, jo brūci mazāk plēš, jo tā ātrāk dzīst, un mēs, par laimi, acīmredzot būšot tikušas tam pāri, lai gan klusie ūdeņi esot dziļi, un es esot pārlieku klusa, tas nu vairs neesot labi. Es esot liela prātotāja, tā viņa teica; kaut kā jau tā prātošana reiz sprukšot laukā. Bet ar Loru vispār neko nevarot zināt, viņa vienmēr esot bijusi savāds bērns.

Rīnija teica, ka mēs pārāk daudz laika pavadot kopā. Viņa teica, Lora iemācoties tādu uzvedību, kura vēl neatbilstot viņas gadiem, bet es savukārt atpaliekot. Mums katrai vajadzētu būt kopā ar saviem vienaudžiem, bet tie nedaudzie pilsētiņas bērni, kuri varētu būt mums piemēroti, jau esot aizsūtīti mācīties — uz privātām skolām, kādās pēc taisnības vajadzētu sūtīt arī mūs, bet kapteinim Ceisam nekad neatliekot laika ar to nodarboties, turklāt tad būtu par daudz pārmaiņu vienā reizē, un, lai gan es esot dikti mierīga un noteikti spētu tikt galā, Lora saviem gadiem vēl esot par mazu un, ja kas, arī vispār vēl par mazu. Un viņa arī esot pārlieku nervoza. Tāds bērns, kurš krīt panikā un svaidās, un noslīkst pat peļķē, jo zaudē galvu.

Mēs ar Loru sēdējām sētaspuses lievenī pie spraudziņā pavērtām durvīm, aizspiedušas muti ar plaukstu, lai valdītu smieklus. Mēs baudījām spiegošanas priekus. Taču nevienai no mums diez kā nenāca par labu tas, ka mēs noklausījāmies par sevi tādas lietas.

Pagurušais karavīrs

Šodien es aizgāju uz banku — agri, lai izvairītos no negan­tākās tveices, bet arī tādēļ, lai paspētu uz bankas atvēršanas brīdi. Tādējādi man noteikti izdosies piesaistīt kāda uzmanību, un tā man bija nepieciešama, kopš viņi atkal bija pieļāvuši kļūdu manā konta atskaitē. Es viņiem saku — es joprojām māku saskaitīt un atņemt, atšķirībā no tām jūsu mašīnām, un viņi uzsmaida man kā viesmīli — kā tie viesmīļi, kuri virtuvē mēdz iespļaut tavā zupas šķīvī. Es vienmēr lūdzu tikšanos ar bankas menedžeri, menedžeris vienmēr ir "apspriedē", mani vienmēr piespēlē kādam vīpsnājošam, aizbildnieciskam elfam, kurš tikko izaudzis no īsajām bikšelēm un redz sevi kā nākotnes plutokrātu.

Tur es jūtos nicināta par to, ka man ir tik maz naudas; un arī par to, ka reiz tās man bijis tik daudz. Protams, patiesībā tās man nav bijis nekad. Tā piederēja tēvam un pēc tam Ričardam. Taču tā tika man inkriminēta, tāpat kā noziegumi tiek inkrimi­nēti tiem, kuri vienkārši bijuši tajos klāt.

Bankai ir romiešu kolonnas, lai atgādinātu mums, ka cēzaram jādod, kas cēzaram pienākas, piemēram, šī smieklīgā maksa par pakalpojumu. Divu centu dēļ es glabātu savu naudu zeķē zem matrača — kaut vai tikai par spīti viņiem. Bet tad droši vien paklīstu valodas, ka es esmu kļuvusi par jukušu, vecu savādnieci, vienu no tām, kuras tiek atrastas mirušas kādā būdā, kas piemē­tāta ar simtiem tukšu kaķbarības skārdeņu, toties starp dzeltējošu avīžu lapām piecdolāru naudaszīmēs paslēpti pāris miljoni. Man nav nekādas vēlēšanās kļūt par uzmanības objektu vietējiem narkomāniem un amatieriem garnadžiem ar apsarkušām acīm un trīcošiem pirkstiem.

Atceļā no bankas es pagāju garām Rātsnamam ar tā itālisko zvanu torni un florentisko divkrāsu ķieģeļu mūri, ar karoga mastu, ko derētu pārkrāsot, un ar lauka lielgabalu, kas bijis pie Sommas. Un ari ar divām bronzas skulptūrām, kuras dāvinājusi Ceisu ģimene. Labās puses skulptūrā, ko dāvinājusi mana vecāmāte Edīlija, atainots pulkvedis Pārkmens, kurš piedalījies pēdējā izšķi­rošā Amerikas revolūcijas kaujā, proti, pie Taikonderogas forta, kas tagad atrodas Ņujorkas štatā. Ik pa laiciņam pie mums uzkuļas kādi apjukuši vācieši vai angli, vai pat amerikāņi, kuri klimst pa pilsētu, meklēdami Taikonderogas Forta kaujaslauku. Nepareizā pil­sēta, viņiem tiek pateikts. Un, ja tā padomā, arī nepareizā valsts. Jums vajag to, kura atrodas blakus.

Pulkvedis Pārkmens bija tas, kurš pameta dzimto vietu, šķēr­soja robežu un deva vārdu mūsu pilsētai, tādējādi perversi iemū­žinādams kauju, kurā bija zaudējis. (Lai gan varbūt tas nemaz nav tik neparasti: daudziem cilvēkiem ir gādīga interese par savām brūcēm.) Viņš ir attēlots jāšus zirga mugurā un, vicinādams zobenu, grasās ieauļot tuvākajā petūniju dobē: skarbs vīrs ar daudz redzējušām acīm un smailu bārdiņu, katra tēlnieka priekšstats par katru kavalērijas pavēlnieku. Neviens nezina, kā pulkvedis Pārk­mens izskatījies patiesībā, jo nav saglabājies neviens viņa attēls un skulptūra tika uzstādīta tikai 1885. gadā, taču tagad viņš izskatās šādi. Tāda ir Mākslas tirānija.