Aklais slepkava

Ak jā. Ir pusnakts. Skan viens vienīgs bronzas zvans. Kad šī skaņa izdziest, aklais slepkava apgriež durvīs slēdzeni. Sirds viņam strauji pukst kā allaž šādos brīžos: brīžos, kad pašam draud ievērojamas briesmas. Ja viņu pieķers, tad viņam sagatavotā nāve būs ilga un sāpīga.

Toties attiecībā uz nāvi, kuru tūdaļ nesīs pats, viņš nejūt neko, un viņam ir vienaldzīgi arī tās iemesli. Kas un kāpēc jāno­galina — tas ir bagāto un vareno ziņā, un tos viņš ienīst visus vienādi. Viņi ir tie, kas laupījuši viņam acu gaismu un veseliem dučiem ielauzušies viņa miesā, kad viņš vēl bija par mazu, lai pretotos, un aklais slepkava priecātos par izdevību nokaut viņus visus kā vienu — gan viņus, gan katru, kurš iesaistīts viņu darīša­nās, kā, piemēram, šī meitene. Viņam neko nenozīmē tas, ka viņa patiesībā nav nekas vairāk kā izrotāta un dārgakmeņiem greznota gūstekne. Viņam neko nenozīmē tas, ka tie paši cilvēki, kas pa­darījuši viņu aklu, ir padarījuši šo meiteni mēmu. Viņš paveiks savu darbu, saņems algu, un viss būs galā.

Jebkurā gadījumā meitene tiks nogalināta rīt, ja viņš šonakt nenogalinās viņu pats, un viņš to nostrādās ātrāk un nesalīdzi­nāmi veiklāk. Viņš izdarīs šai meitenei pakalpojumu. Pārlieku daudz reižu upurēšana ir notikusi gaužām neveikli. Neviens no šiem ķēniņiem neprot rīkoties ar dunci.

Viņš cer, ka meitene necels pārāk lielu traci. Viņam ir sacīts, ka kliegt viņa nespēj: stiprākā skaņa, ko var radīt šī ievainotā bezmēles mute, ir sīka, apslāpēta ņaudoņa, kā ņaudētu kaķis maisā. Tas ir labi. Un tomēr viņš spers piesardzības soļus.

Viņš ievelk sargātājas līķi telpā, lai gaitenī neviens to nejauši nepamanītu. Tad ieiet iekšā arī pats, bez skaņas, basām kājām, un aizslēdz durvis.

V

..

Kažoks

Torīt laika ziņu kanālā izskanēja brīdinājums par virpuļviesuli, pēcpusdienā debesis ieguva drūmi zaļu nokrāsu, un koku zari bija sākuši kulstīties tā, it kā caur tiem lauztos kāds milzīgs, saniknots dzīvnieks. Vētra gāja pāri tieši pār galvu: balta gaisma kā izlo­cītas čūsku mēles, grūstošas skārda paplāšu kaudzes. Saskaitiet vien­padsmit simtus, mūs mēdza pamācīt Rīnija. Ja pagūsiet tos nosaukt, tas nozīmēs, ka negaiss ir jūdzes attālumā. Viņa sacīja, ka pērkona negaisa laikā nedrīkst runāt pa telefonu, citādi zibens ieskrienot tieši ausī un cilvēks kļūstot kurls. Viņa sacīja, ka nedrīkst arī iet vannā, jo zibens varot izskriet no krāna kā ūdens. Viņa sacīja — ja mati uz skausta saslienoties stāvus, tad vajagot palēkties gaisā, jo tas esot vienīgais veids, kā glābties.

Atnākot naktij, vētra bija pāri, tomēr gaiss vēl arvien bija pilns mitruma. Es valstījos savandītajā gultā, ieklausīdamās, kā mani sirdspuksti klibo pret gultas atsperēm, un centos ierīkoties ērti. Pēdīgi atmetu ar roku miegam, uzvilku virs naktskrekla garu svīteri un nokāpu lejasstāvā. Tad uzģērbu plastikāta lietusmēteli ar kapuci, apāvu gumijas zābakus un izgāju ārā. Lieveņa pakā­pienu mitrie dēļi bija nedroši. No tiem ir nodilusi krāsa, varbūt tie trūd.

Vārajā gaismā viss bija melnbalts. Gaiss valgs un rāms. Kri­zantēmas mauriņā mājas priekšā dzirkstīja vienās mirdzošās lāsēs; nebija nekādu šaubu, ka gliemežu bataljons patlaban notiesā nedaudzās pārpalikušās lupīnas lapas. Stāsta, gliemežiem garšojot alus; allaž esmu domājusi, ka derētu tos pacienāt. Labāk tos nekā mani: šis nekad nav bijis mans iecienītais alkohola veids. Nervus es vienmēr esmu gribējusi apdullināt ātrāk.

Es taustīdamās lavījos uz priekšu pa mitro ietvi. Spīdēja piln­mēness, blāvas dūmakas ietverts; zem ielas laternām mana sarukusi ēna slīdēja man pa priekšu kā punduris. Es jutos tā, it kā da­inu kaut ko pārdrošu: vecāka, vientuļa sieviete naktī staigā ap­kalt. Katls svešinieks varētu noturēt mani par neaizsargātu. Un tiešam, es biju mazliet nobijusies vai vismaz tik satraukta, ka sirds man sitās straujāk. Kā man laipni mēdz atgādināt Maira: vecas dāmas ir laupītāju galvenie upuri. Stāsta, šie laupītāji nākot no Toronto — tāpat kā viss ļaunums. Viņi droši vien atbrauc ar autobusu, savus laupīšanas piederumus nomaskējuši par lietus­sargiem vai golfa nūjām. Viņi ir gatavi pilnīgi uz visu, mīklaini saka Maira.

Es aizgāju trīs kvartālus līdz galvenajai ielai, kas ved caur pil­sētu, tad apstājos, lai pār vizoši slapjo asfaltu paskatītos uz Voltera autodarbnīcu. Volters sēdēja stikla būdas bākā, pašā vidū melnajam, tukšajam dīķim, ko veidoja blāvais asfalts. Paliecies uz priekšu, ar sarkanu cepurīti galvā, viņš atgādināja vecojošu žokeju neredzamā zirgā vai sava likteņa kapteini, kurš vada rēgainu kos­mosa kuģi. Patiesībā viņš skatījās sporta kanālu pa savu miniatūro televizoru, to man ir izstāstījusi Maira. Es negāju turp, lai pa­runātos ar viņu: viņš satrauktos, ieraudzījis mani iznirstam no tumsas, ar gumijas zābakiem kājās un naktskreklu mugurā kā tādu jukušu, astoņdesmitgadīgu klaidoni. Tomēr bija mierinoši zināt, ka šajā nakts laikā nomodā ir vismaz vēl viens cilvēks.