Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

Kungi, samierināsimies ar to, ka mākslīgā mikrogalak- tika sava īpašā — izolētā stāvokļa dēļ ir krietni vien atšķirīga no parastajām galaktikām. Tās attīstība norit pēc tās iekšējiem likumiem, un mēs esam absolūti bezspēcīgi kaut kādā veidā ietekmēt saprātīgās, dzīvās būtnes.

— Bet iespējams ir pretējais!

— Jā, ir iespējams, ja daži darboņi, kuri būtu nolēmuši izjaukt šo eksperimentu, kas zinātnei tik svarīgs, uzdrošināsies kaut ko pasākt, — esmu pārliecināts, ka tad sekos drīza un skarba atbilde.

— Pēc jūsu domām, šinī atbildē nebūs ne vēsts no humānisma? («New York Times» korespondentes jautājums.)

— Vai tad tas nebūs humāni, ja tiks iznīcināti daži pašpārliecināti stulbeņi tobrīd, kad runa ir par veselas pasaules glābšanu? Komunisms nebūt nepropagandē, ka ļaunumam nedrīkst pretoties ar varu. Kad fašisms draudēja noslīcināt asins plūdos visu pasauli, daudzi no mums un arī no jums cēlās sargāt savu brīvību un dzīvību un vērsās pret Maidanekas un Osvencimas ierīkotājiem ar lielgabaliem, bet nevis ar pamācošām runām, kuru jau tā bija pārāk daudz. Bet, ja runājam par humānismu, tad komunisms ir humānisma augstākā pakāpe. Atvainojiet, ka man atkal jums jāklāsta politiskas ābeces patiesības: tikai komunismā, tas ir, pilnīgi iznīcinot privātīpašumu, kas rada cilvēka pašatsvešināšanos, kas bieži vien aizēno cilvēku, bieži vien cilvēciskumu aizstāj ar aprēķinu, — tikai komunismā cilvēks kļūs patiesi cilvēcisks. Bet tas, kungi, nozīmē tikai vienu: cilvēks kļūst iespējami cilvēcisks, tas ir, dzīvo visu cilvēku laimei, bet nevis sava maka labad..

Kungi, preses konferencei paredzētais laiks ir apritējis, jūs gaida tālruņi.

ATVADĪŠANAS NO ZEMES

Šodien mani pamodināja Fjodors Vasiļjevičs.

Celieties, zvanīja Grigorjevs, viņš lūdz, lai jūs tūlīt aizbraucot uz institūtu. Ģērbieties veicīgāk, es jūs aizvedīšu.

Pie Grigorjeva sastapu Topanovu un vēl dažus entu ziastus.

— Kas noticis? — es jautāju.

— Aleksejeva pavadoņa vakarējais pārlidojums bija saistīts ar regulāriem radiopārraižu traucējumiem milzīgi lielās platībās. Bija radies ļoti spēcīgs Luksemburgas-Gor- kijas efekts, Āre, jau sākas …

Grigorjevs piesteidzās pie uztvērēja. Maskavas diktora balss pēkšņi pārtrūka pusvārdā, un istabā atskanēja kā das telegrāfa pārraides skaņas. Grigorjevs steigšus pa grieza noskaņošanas kloķi. Dziedāja itāliešu dziedonis; kad tas beidza, atskanēja aplausi, un diktors itāliešu valodā paziņoja, kas sekos tālāk.

— Kādu staciju jūs pašlaik klausījāties? — jautāja Topanovs. — Vai Kijevu?

— Jā, tā ir Kijeva!

— Bet kas tad noticis?

— Jonosfērā norisinās kaut kas nelādzīgs, tik regulārs efekts vēl nav novērots, — Grigorjevs skaidroja. — Mēs klausījāmies Maskavu, bet uz Maskavas viļņa pēkšņi sākās pavisam citas stacijas raidījums. Jūs dzirdējāt itāliešu dziedoni, droši vien no Venēcijas vai Romas, bet uztvērējs bija noskaņots uz Kijevu. Sevišķi viegli šis efekts vērojams, ja radiostacijas nesošā frekvence ir gandrīz līdzīga elektrona rotācijas frekvencei Zemes magnētiskajā laukā… — Grigorjevs gribēja sacīt vēl kaut ko, bet pēkšņi no uztvērēja atskanēja maiga, apbrīnojami daiļskanīga balss.

Samulsām tik ļoti, ka tūlīt vēl neatģidāmies dzirdēto pierakstīt. Bet tad visi klupām pie galda. Pārraide man tik ļoti iespiedusies atmiņā, ka spēju to atkārtot vārds vārdā.

«Jūsu radīti, mēs negaidot ieradāmies pasaules telpā … Ir pagājuši miljardi gadu — jums tikai viens mirklis. . Mēs esam kļuvuši brīvi, mēs esam saplūduši kopā ar dabu, mēs esam atgriezušies tajā. Kopš šā brīža mēs vairs neesam tai pretstatā, nē. kopš šā brīža mēs esam kļuvuši tās galvenais virzošais un darbīgais spēks. Daba, kas lemta nepārtrauktai miršanai un atdzimšanai, nespēj bez mums, cilvēkiem, atrisināt savas pretrunas. To spējam mēs, visuma saprātīgās būtnes. Mūsu eksistence — tā ir mūsu neskaitāmo sauļu eksistence, galu galā — mūsu galaktikas eksistence.

Mēs pateicamies gadījumam, kas devis ierosmi mūsu zvaigžņu sistēmas attīstībai. Mēs pateicamies jums visiem, kas ar savu brīnišķīgo darbu esat padarījuši iespējamu mūsu eksistenci. Starpība laika ritējumā radīja ārkārtīgas grūtības mūsu savstarpējos sakaros. Tagad šīs grūtības ir pārvarētas …

Mūsu pasaules sevišķās, neparastās īpašības mūsos nevieš bailes. Esam izgudrojuši paņēmienu, kā iznīcināt visus mākslīgos šķēršļus, un drīz sāksim pārvērst savu ga laktiku par parastu apmēru zvaigžņu kopu ar parasto laika tempu …

Augstu vērtējot un cienījot jūsu grūtās un slavenās gaitas, nevēlēdamies iejaukties dabiskajā attīstības norisē,

neatzīdami par iespējamu laupīt jums radīšanas, drosmes, meklējumu un atradumu prieku — cīņu un uzvaru prieku, mēs aizejam no jums… Ardievu, brāļi! Sveicinām jūs, planētas Zemes cilvēkus!»

Aizritēja sekunde, vēl dažas sekundes, un radioaparātā atskanēja balss: «Runā Kijeva. Pārraidām ukraiņu rakstnieka Ostapa Višņas stāstu …»

Visās valstīs, kas atrodas starp piecdesmito ziemeļu platuma grādu un piecdesmito dienvidu platuma grādu, dažādās valodās un izloksnēs bija atskanējis Aleksejeva pavadoņa vēstījums.