Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Maikls Skots

Alķīmiķis

Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Es esmu leģenda

Nāvei uz mani nav nekādu tiesību, slimība nevar skart mani. Paska­tieties uz mani tagad, un jums būs grūti noteikt manu vecumu, lai gan esmu dzimis tā Kunga 1130. gadā, vairāk nekā pirms sešsimt septiņdesmit gadiem. Savā laikā esmu nodarbojies ar daudziem arodiem: esmu bijis gan ārsts un pavārs, grāmatu tirgotājs un zaldāts, valodu un ķīmijas skolotājs, gan likuma ierēdnis, gan zaglis.

Bet pirms visa tā es biju alķīmiķis. Es biju Alķīmiķis.

Mani atzina par lieliskāko Alķīmiķi visi — karaļi, princese, biju impe­ratoru un paša pāvesta pieprasīts. Es spēju pārvērst parastu metālu zeltā, es varēju vienkāršus akmeņus darīt par vērtīgiem dārgakmeņiem. Vēl vairāk: es atklāju nemirstības noslēpumu, dziļi paslēptu senā maģijas grāmatā.

Šobrīd mana sieva Perenele ir nolaupīta un grāmata nozagta.

Bez grāmatas viņa un es — mēs novecojam. Pilnmēness laikā mēs novītīsim un nomirsim. Un, ja nomirsim, ļaunums, pret kuru mēs tik ilgi cīnījāmies, triumfēs. Veco rase pieprasīs Zemi atpakaļ un aizslaucīs cilvēci prom no šīs planētas.

Bet es nepadošos bez cīņas.

Es esmu nemirstīgais Nikolass Fleimels.

No Nikolasa Fleimela dienasgrāmatas, rakstītas šajā dienā, otrdienā, 31. maijā Sanfrancisko,

manis pieņemtajā pilsētā

,

Ceturtdiena, 31. maijs

1. NODALA

—  Labi, tad atbildi man vismaz uz šādu jautājumu: kāpēc gan lai Sanfrancisko kāds vilktu mugurā mēteli vasaras vidū? — Sofija Ņūmena runādama piespieda pirkstus pie Bluetooth austiņas.

Kontinenta otrā malā viņas draudzene Elli, lietpratēja modes jautājumos, lietišķi noprasīja:

—  Kāda veida mēteli?

Slaukot rokas dvielī, kas bija aizbāzts aiz priekšauta jostiņas, Sofija iznāca no tukšās kafejnīcas aizletes un devās pie loga, vēro­dama vīriešus, kas parādījās no mašīnas ielas pretējā pusē.

—  Milzīgi, melni vilnas mēteļi. Vēl viņiem ir melni cimdi un ce­pures. Un saulesbrilles. — Viņa piespieda seju pie stikla. — Pat šajā pilsētā tas ir pārāk dīvaini.

—  Varbūt viņi ir no apbedīšanas kantora? — ieminējās Elli; mo­bilajā telefonā balss paukšķēja un klikšķēja. Sofija dzirdēja fonā ska­nam kaut ko skaļu un nomācošu — Lacrimoso varbūt vai arī Amorphis. Elli tā arī vēl nebija tikusi pāri savai gotikas fāzei.

—  Varbūt, — atbildēja Sofija ne pārāk pārliecinoši. Kamēr viņa runāja ar savu draudzeni, pirms dažiem mirkļiem ievēroja nepa­rasta izskata auto. Tas bija garš un spīdīgs un izskatījās kā no ve­cas melnbaltas kinofilmas. Kad tas pabrauca garām logam, saules gaisma, atspīdot no tonētajiem stikliem, uz mirkli izgaismoja ka­fejnīcas interjeru siltā zeltaini dzeltenīgā tonī, apžilbinot Sofiju. Mirkšķinādama acis, lai aizdzītu melnos plankumus, kas dejoja acu priekšā, viņa vēroja, kā mašīna kalna pakājē apgriezās un lēni brauca atpakaļ. Bez skaņas tā apstājās tieši mazā grāmatu vei­kaliņa priekšā ielas pretējā pusē.

—  Varbūt tā ir mafija, — dramatiskā balsī ieminējās Elli. — Mans tēvs zina kādu no mafijas. Bet tas brauc ar Prius,— viņa pieme­tināja.

—  Šis te noteikti nav Prius,— Sofija sacīja, atkal paskatīdamās uz auto, divi milzīgi vīri stāvēja uz ielas, ievīstījušies garos mēte­ļos, cimdos un cepurēs, viņu acis bija paslēptas aiz lielām saules­brillēm.

—  Varbūt viņiem vienkārši salst, — Elli iedomājās, — vai San­francisko nav kļuvis vēsi?

Sofija Ņūmena paskatījās uz pulksteni un termometru pie sie­nas aiz letes. — Ir divi un piecpadsmit te… un astoņdesmit viens grāds, — viņa sacīja. — Tici man, šeit nav auksti. Viņi laikam mirst. Pagaidi, kaut kas notiek.

Aizmugurējās durvis atvērās, un vēl kāds vīrs, pat lielāks nekā divi pirmie, veikli izkāpa no auto. Kad viņš aizvēra durvis, saulesgaisma uz mirkli skāra tā seju, un Sofija paguva saskatīt neve­selīga izskata pelēcīgi baltu ādu. Viņa noregulēja austiņā ska­ļumu. — Labi. Tev vajadzētu redzēt, kas patlaban izkāpa no auto. Milzīgs vecis ar pelēku ādu. Pelēku. Tas varbūt visu izskaidro. Var­būt viņiem ir kāda ādas slimība.

—   Es redzēju Natiotial Geographic dokumentālu filmu par cil­vēkiem, kuri nevar uzturēties saules gaismā… — iesāka Elli, bet Sofija viņā vairs neklausījās.

No mašīnas izkāpa ceturtā figūra.

Tas bija mazs, uzcirties vīrietis, ģērbies lieliskā, ogļu melnā uzvalkā un vestē, kas izskatījās mazliet vecmodīgi, bet acīm re­dzami bija speciāli šūti viņam. Tēraudpelēkie mati bija atglausti no kaulainās sejas un saņemti ciešā astē, bet koptā trīsstūrveida, gandrīz melnā, tikai dažviet pelēku šķipsnu izraibinātā bārda slēpa muti un zodu. Viņš nozuda zem svītrainās audekla nojumes, kas noēnoja grāmatu slieteņus veikala ārpusē. Vīrietis paņēma košu grāmatu mīkstos vākos un pagrozīja rokās, Sofija ievēroja, ka viņš valkā pelēkus cimdus. Saulē iemirdzējās pērļu apročpoga.

—  Viņi ieiet grāmatu veikalā, — Sofija sacīja klausulē.

—  Vai Džošs joprojām tur strādā? — nekavējoties pajautāja Elli.