Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Flemings aizmeta vēl vienu neredzamu bumbu uz istabas stūri. Džošs Ņūmens skatījās līdzi bosa roku kustībai. Kad neredzamā bumba drāzās pāri istabai, to noķēra gaismas stars, un īsu mirkli viņš redzēja, ka bumba spīguļo — zaļa un slīpēta kā smaragda lode… Tad bumba izlidoja ārā no saules kūļa un atkal pazuda. Šo­reiz, kad tā atsitās pret grīdu, efekts bija vēl drausmīgāks. Nebija ne skaņas, bet visa ēka sašūpojās. Galdi ar lētām grāmatām mīk­stos vākos pārvērtās sērkociņu skaliņos, papīra strēmeles pie­pildīja gaisu kā ar dīvainiem krāsainiem konfekšu papīriņiem. Divi melnie vīri — golemi — tika atsisti pret plauktiem ar tādu trie­cienu, ka pār viņiem nobira grāmatu kaudzes, bet trešais — lielā­kais — tik spēcīgi triekts pret durvīm, ka izlidoja ārā uz ielas.

Tad klusumā, kas pēc tam iestājās, bija sadzirdami cimdotu roku aplausi. — Es redzu, Nikolas, tu esi izkopis šo tehniku. — Pe­lēkais vīrs runāja angliski, bet īpatnējā ritmā.

—  Es trenējos, Džon, — Flemings sacīja, slīdot atvērto pagraba durvju virzienā, vienlaikus norādot Džošam Ņūmenam kāpt zemāk pa kāpnēm. — Es zināju, ka tu agrāk vai vēlāk sameklēsi mani.

—  Es tevi meklēju jau ļoti sen, Nikolas. Tev ir kaut kas, kas pie­der mums. Un es to gribu dabūt atpakaļ.

Griestos virs Fleminga un Džoša galvām sitās sudrabaini dzel­teni dūmi. Pretīgs melns apmetuma gabals virmuļodams krita lejā kā smaga sniegpārsla.

—   Es to sadedzināju, — Flemings sacīja, — sadedzināju jau pirms daudziem gadiem. Viņš pagrūda Džošu vēl zemāk pa kāp­nēm, tad aizvēra virs sevis slīdošās durvis, ieslēgdams abus pag­rabā. — Neko nejautā, — Niks Flemings brīdināja, puskrēslā viņa blāvās acis spīdēja. — Ne tagad. — Notvēris Džošu aiz rokas, Niks aizvilka viņu tumšākajā grāmatveikala pagraba stūri, abām rokām saņēmis plaukta sekciju, stūma to uz priekšu. Atskanēja klikšķis, un plaukts atvērās uz āru, atklājot aiz tā paslēptas kāpnes. Flemings mudināja Džošu doties uz priekšu tumsā. — Ātri, tagad ātri un klusi, — viņš brīdināja. Pats sekoja Džošam ejā un aizvēra plauktu aiz sevis tieši tajā brīdī, kad pagraba durvis pārvērtās smirdīgā melnā šķidrumā un sāka tecēt lejā pa kāpnēm, izplatot drausmīgu sērūdeņraža smaku.

—   Uz augšu, — Nika Fleminga balss skanēja silti pie Džoša auss. — Kāpnes ved uz tukšo veikalu blakus mūsējam. Mums jā­pasteidzas. Dī vajadzēs tikai dažus mirkļus, lai saprastu, kas noticis.

Džošs Ņūmens pamāja ar galvu: viņš zināja to veikalu. Ķī­miskā tīrītava bija tukša visu vasaru. Viņam bija simtiem jautā­jumu, un neviena atbilde no tām, kas šaudījās galvā, nebija ap­mierinoša, jo tajās visās bija viens un tas pats biedīgais vārds: ma­ģija. Viņš tikko bija redzējis, kā divi vīri viens pret otru mētā kaut kādas — enerģētiskas — bumbas un pīķus. Viņš bija liecinieks postī­jumiem, ko šīs enerģijas izraisīja.

Džošs bija aculiecinieks maģijai.

Bet, protams, ikviens zināja, ka maģijas vienkārši nav un ne­var būt.

3.NODALA

Kas bija šī pretīgā smaka?

Sofija Ņūmena jau gribēja likt Bluetooth austiņu atpakaļ ausī, bet tajā brīdī dziļi ievilka elpu un sastinga izplestām nāsīm. Viņa tikko kā bija saodusi kaut ko drausmīgu. Aizverot telefonu un liekot austiņu kabatā, Sofija pārliecās pāri atvērtai melnās tējas burkai un ieelpoja.

Sofija strādāja "Kafijas tasē", kopš abi ar brāli uz vasaru bija ieradušies Sanfrancisko. Darbam nebija ne vainas, nekā īpaša. Lie­lākā daļa pircēju bija jauki, daži bija nejēgas, pāris — klaji rupji, bet darba laiks bija labs un alga bija laba, dzeramnauda jo labāka, un veikalam bija vēl tā priekšrocība, ka atradās tieši pāri ielai, kur strādāja viņas dvīņubrālis. Pagājušā gada decembrī abi bija nosvi­nējuši piecpadsmit, un nu jau bija sākuši krāt naudu savam auto. Viņi aprēķināja, ka tas varētu aizņemt vismaz divus gadus — ja vien nepirktu nevienu CD, DVD, spēles, apģērbus vai kurpes, kas bija Sofijas lielā vājība.

Parasti kopā ar viņu bija vēl divi darbinieki, bet viens pirms kāda laika bija aizgājis mājās, jo jutās slikti, un Bernisa, kurai pie­derēja veikals, pēc pusdienlaika burzmas devās pie vairumtirgo­tājiem, lai iegādātos jaunus tējas un kafijas krājumus. Viņa bija apsolījusi būt atpakaļ pēc stundas, bet Sofija labi zināja, ka tas aizņems vismaz divtik.

Šai vasarā Sofija bija iemācījusies pazīt dažādu veikalā nopēr­kamu eksotisku tēju un kafiju smaržas. Viņa varēja atšķirt Earl Grey no Darjeeling, juta starpību starp Javas un Kenijas kafijām. Sofijai patika kafijas smarža, bet viņa nevarēja ciest tās rūgto garšu. So­fijai labāk garšoja tēja. Pēdējās pāris nedēļās viņa pakāpeniski bija nogaršojusi visas tējas, sevišķi augu tējas ar augju garšu un to ne­parastajām smaržām, bet tagad kaut kas smakoja pretīgi un šķebīgi.

Gandrīz kā sapuvušas olas.

Sofija pacēla metāla kārbu ar beramo tēju pie sejas un dziļi ieel­poja. Spirdzinošais Assam aromāts ieplūda rīkles galā; smaka ne­nāca no turienes.

—  Tā ir domāta dzeršanai, nevis ieelpošanai.