Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Viņa boss Niks Flemings stāvēja grāmatveikala vidū ar skatu pret pārējiem. Viņš bija diezgan parasta izskata vīrietis. Vidēja au­guma un komplekcijas, bez jebkādām sevišķām pazīmēm, ja ne­skaita acis, kas bija gaužām blāvas, gandrīz pavisam bezkrāsainas. Melnie mati īsi apcirpti, un uz zoda vienmēr rēgojās nelieli bār­das rugāji, it kā viņš pāris dienu nebūtu skuvies. Arī ģērbies bija kā parasti — vienkāršos, melnos džinsos, brīvā, melnā T kreklā, kas reklamēja pirms divdesmit pieciem gadiem notikušu koncertu, kājās — apbružāti kovbojzābaki. Uz kreisās rokas — lēts elektro­nisks rokas pulkstenis, uz labās — smagnēja sudraba ķēžveida aproce kopā ar divām noplukušām daudzkrāsainām draudzības aprocēm.

Viņam pretī stāvēja mazs, pelēks vīrs smalkā uzvalkā.

Džošs saprata, ka tie nerunā ne vārda… un tomēr starp viņiem kaut kas notika. Abi vīri stāvēja nekustīgi, abiem rokas pie ķermeņiem, elkoņi piespiesti sāniem, plaukstas pavērstas uz augšu. Niks atradās veikala vidū, pelēkais vīrs stāvēja tuvu durvīm, bet viņa trīs melnos mēteļos tērptie pavadoņi ap viņu. Savādi, abu vīru pirksti kustējās, raustījās, ņirbinājās, it kā tie kaut ko ātri drukātu, īkšķis berzējās pret rādītājpirkstu, mazais pirkstiņš pieskārās īkšķim, rādītājpirksts un mazais pirkstiņš izstiepti. Fleminga plaukstās veidojās zaļas miglas dūmaka un mutuļi, tad, izveidojot krāšņu rakstu, tie plūda uz grīdu un izlocījās kā čūskas. Pretīgi dzeltenīgas nokrāsas dūmi cēlās un plūda no pelēkā vīra cim­dotajām rokām, izšļakstoties pret koka grīdu kā netīrs šķidrums.

No dūmiem cēlās smirdoņa, kas piepildīja gaisu ar piparmēt­ras un sērūdeņraža smaku. Džošs sajuta, ka vēders saraujas, un viņš norija siekalas, puvušo olu smakas bija diezgan, lai viņš sāktu rīstīties.

Tad gaiss starp abiem vīriem iemirgojās zaļos un dzeltenos dūmu mutuļos, un, kur vien tie pieskārās, sprēgāja un šņāca dzirk­steles. Fleminga pirksti kustējās, un viņa plaukstā parādījās gara spieķveida dūmu nūja. Viņš ātri, sēcoši uzpūta dīvainajam veido­jumam, un tas pacēlās gaisā, dažādos veidos izlocīdamies galvas augstumā starp abiem vīriem. Pelēkā vīra īsie druknie pirksti izbungoja savu ritmu, un no viņa rokām izgriezās dzeltena zibens bumba un aizmetās projām. Tā pieskārās zaļajam dūmu spieķim, kas vienā mirklī apvijās ap bumbu. Uzreiz izšāvās liesmas, atskanēja blīkšķis… un neredzams trieciens aizmeta abus vīrus atmuguriski pāri istabai, atsitot pret grāmatu galdiem. Parastās spuldzes pār­sprāga, bet dienas gaismas spuldzes sabirza drumslās un kā stikla lietus nolija uz grīdas. Divi logi izbira uz āru, bet ducis citu mazo logu rūšu saplaisāja kā zirnekļa tīkls.

Niks Flemings nogāzās uz grīdas pie pagraba durvīm, gandrīz uzkrizdams virsū Džošam, kas kā sastindzis stāvēja uz pakāpie­niem šausmās un izbīlī plati ieplestām acīm. Kad Niks uzrausās kājās, viņš grūda Džošu lejā pa kāpnēm. — Paliec lejā, vienalga, lai kas arī notiktu, paliec lejā, — Niks čukstēja, viņa angļu valodai bija nenosakāms akcents. Tad Niks pagriezās, iztaisnojās, un Džošs redzēja, kā viņš pavērš uz augšu savu labo plaukstu, pieliek to tuvu sejai un uzpūš. Pēc tam veic mešanas kustību uz telpas vidu, it kā sviestu bumbu.

Džošs pastiepa kaklu, sekojot kustībai. Bet tur nebija ko re­dzēt… un tad likās, it kā no istabas būtu izsūknēts viss gaiss. Grā­matas pēkšņi novēlās no tuvējiem plauktiem, sastūmās nekārtīgā kaudzē istabas vidū, ierāmētās gravīras tika norautas no sienām, smagais vilnas tepiķis pacēlās uz augšu un tika ievilkts istabas vidū.

Un tad visa kaudze eksplodēja.

Divi lielie vīri melnajos mēteļos saņēma visu eksplozijas trie­cienu. Džošs vēroja, kā grāmatas, dažas smagas, cietos vākos, citas mīkstas un asām malām, lidoja ap viņiem kā dusmīgi putni. Viņš pat saviebās līdzjūtībā, kad viens svešais dabūja smagu triecienu ar vārdnīcu pa seju. Grāmata tam norāva cepuri un saulesbrilles… atsedzot nedzīvu, blāvi pelēku ādu un acis, kas līdzinājās slīpētiem akmeņiem.

Džošs pēkšņi saprata, ka tie patiesi bija akmeņi.

Viņš pagriezās pret Niku Flemingu, un, kad boss paskatījās uz viņu, jautājums jau bija uz mēles. — Paliec lejā, — Niks pavēlēja. — Viņš ir atvedis golemus. — Niks Flemings pieliecās, jo pelēkais vīrs tajā brīdī pāri istabai sūtīja trīs dzeltenus pīķveida enerģijas asmeņus. Tie iztriecās cauri grāmatu plauktiem un iedūrās koka grīdā. Viss, kam tie pieskārās, uzreiz sāka pūt un trūdēt. Ādas vāki plīsa un ira, papīrs nomelnēja, koka grīdas dēļi un plaukti izkalta un sabirza putekļos.