Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Sofija ignorēja pēkšņo interesi draudzenes balsī. Fakts, ka la­bākajai draudzenei patika viņas dvīņubrālis, bija tā kā mazliet sa­vāds. — Jā, es aiziešu pie viņa un noskaidrošu, kas notiek. Es tev pēc tam piezvanīšu. — Sofija izslēdza telefonu, izņēma austiņu un, izklaidīgi berzējot silto ausi, kā fascinēta skatījās uz mazo vīru. Viņā bija kaut kas… kaut kas dīvains. Varbūt viņš ir modes dizainers, Sofija prātoja, vai filmu producents vai varbūt rakstnieks — viņa bija ievērojusi, ka dažiem rakstniekiem patika tērpties savā­dās drēbēs. Viņa dos tam piecas minūtes, lai viņš varētu ieiet vei­kalā, tad zvanīs savam dvīņubrālim, lai uzzinātu ko vairāk.

Sofija jau gatavojās aizgriezties, kad pelēkais vīrs pēkšņi ap­metās apkārt un, šķiet, blenza tieši uz viņu. Tā kā viņš stāvēja zem nojumes, seja bija ēnā, tomēr pavisam īsu mirkli šķita, ka viņa acis kvēlo.

Sofija zināja — tikai zināja —, ka mazajam pelēkajam vīram ne­kādi nebija iespējams viņu redzēt, jo viņa stāvēja ielas pretējā pusē aiz loga rūts, kas mirdzēja pēcpusdienas saulē. Viņa noteikti nebija saskatāma tumsā aiz loga.

Un tomēr…

Un tomēr tajā īsajā mirklī, kad viņu acis sastapās, Sofija sajuta, kā saslienas visas sīkās spalviņas uz muguras, rokām un pleciem, un aukstu dvašu pieskārāmies skaustam. Viņa ar rokām apskāva plecus un pagrozīja galvu mazliet uz vienu un otru pusi, blondo matu cirtām noviļņojoties pāri vaigiem. Kontakts ilga tikai sekundi, iekams pelēkais vīrs novērsās, bet Sofijai šķita, ka viņš bija skatījies tieši uz viņu.

Mirklī, vēl pirms pelēkais vīrs un trīs drēbēs ievīstījušies viņa pavadoņi pazuda grāmatveikalā, Sofijai jau bija skaidrs, ka viņai šis cilvēks nepatīk.

Piparmētra.

Un sapuvušas olas.

— Cik pretīgi! — Džošs Ņūmens stāvēja grāmatveikala pagrab­telpas centrā un dziļi ievilka elpu. No kurienes nāca šī smaka? Viņš pavērās apkārt uz augstajiem plauktiem, pilniem ar grāmatām, un prātoja, vai kaut kas būtu aizrāpojis aiz tiem un nobeidzies. Kas vēl varētu tik pretīgi smirdēt? Mazais norobežotais pagrabs vienmēr bijis sauss un nedaudz odis pēc pelējuma, gaisā varēja jaust veca, no sausuma negluda papīra smaržu, sajaukušos ar spēcīgu vecu ādas sējumu un putekļiem klātu zirnekļu tīklu aromātu. Džošam vienmēr patika pagraba smaka; viņš uzskatīja to par siltu un tīka­mu, gluži kā kanēļa un citu garšvielu aromātu, kas saistījās ar Zie­massvētkiem.

Piparmētra.

Asa un tīra smarža, kas izlauzās cauri pagraba gaisotnei. Tā bija jaunas zobu pastas smarža vai to zāļu tēju smarža, ko viņa māsa gatavoja kafijas veikalā pāri ielai. Tā bija spēcīgāka par ādas un pa­pīra smaržu, tā bija tik stipra, ka lika Džoša nāsīm kņudēt; viņam šķita, ka tūlīt šķaudīs. Džošs veikli izņēma iPod austiņas. Šķaudīt ar austiņām nebija laba ideja: ausis aizkristu.

Olas.

Puvušas un smirdošas — viņš atpazina vecu olu sērūdeņraža smaku. Tā nomāca tīro mētras smaržu…un tā bija pretīga. Džošs juta, ka smirdoņa apņem mēli un lūpas un galva sāk niezēt, it kā kaut kas rāpotu pa to. Džošs izlaida pirkstus caur saviem pinkai­najiem gaišajiem matiem un nodrebinājās. Droši vien aizdambējušās notekcaurules, viņš nodomāja.

Atstājis austiņas kūļājoties pār pleciem, Džošs pārbaudīja grā­matu sarakstu, ko turēja rokās, un tad atkal palūkojās uz plauktiem: Čārlza Dikensa Kopoti raksti, divdesmit septiņi sējumi sarkanos ādas vākos. Kur gan lai viņš tos atrod?

Džošs grāmatveikalā strādāja gandrīz divus mēnešus, un to­mēr viņam joprojām nebija ne mazākās nojausmas, kur kas atra­dās. Te nebija nekādas sistēmas… vai drīzāk te bija sistēma, bet tā bija zināma tikai Nikam un Perijai Flemingiem, mazā grāmatu veikala īpašniekiem. Niks un viņa sieva dažu minūšu laikā spēja atrast jebkuru grāmatu gan veikalā, gan pagrabtelpā.

Piparmētru vilnis, tūlīt aiz tā sapuvušās olas atkal pārņēma gaisu. Džošs ieklepojās un juta, ka sāk asarot acis. Tas nav izturams!

Iebāzis grāmatu sarakstu vienā džinsu kabatā un austiņas otrā, viņš lavierēja caur grāmatu kaudzēm un kastēm kāpņu virzienā. Viņš nespēja vairs ne minūti šeit, lejā, šajā smirdoņā pavadīt. Džošs ar plaukstām berzēja acis, kas tagad jau stipri sūrstēja. Sa­grābis kāpņu margu, viņš metās augšā. Džošam bija nepieciešams ieelpot svaigu gaisu vai arī nāksies vemt, bet savādi — jo tuvāk viņš nāca kāpnēm, jo spēcīgākas kļuva smakas.

Viņš pabāza galvu ārā pa pagrabtelpas durvīm un paskatījās apkārt.

Un tajā mirklī Džošs Ņūmens saprata, ka pasaule nekad vairs nebūs iepriekšējā.

2. NODALA

Džošs lūkojās pāri pagraba malai, acis asaroja no sērūdeņraža un piparmētru smakas. Pirmais iespaids bija visai neparasts, šķita, ka parasti tik klusais veikals nu ir pārpildīts: četri vīri stāvēja ar seju pret Nīku Flemingu, veikala īpašnieku, trīs no tiem milzīgi un lem­pīgi, viens mazāks un pēc izskata ļauns. Džošs pirmajā brīdī nodo­māja, ka veikals tiek aplaupīts.