Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Sofija pagriezās un ieraudzīja Periju Flemingu ienākam veikalā. Perija Fleminga bija slaida, eleganta sieviete, kas varēja būt jebkurā vecumā starp četrdesmit un sešdesmit. Bija skaidri redzams, ka viņa kādreiz bijusi skaista un vēl joprojām bija apburoša. Perijai bija tik dzidras un izteikti zaļas acis, kādas Sofija nekad nevienam nebija redzējusi. Kādu laiku Sofija pat bija prātojusi, vai šī sieviete, būdama jau krietni gados, nenēsā krāsainas kontaktlēcas. Perijas mati kād­reiz bijuši ogļu melni, bet tagad tos caurvija sudraba pavedieni. Un viņa tos valkāja interesanti sapītā bizē, kas aizmugurē sniedzās gandrīz līdz dibenam. Perijas zobi bija mazi un perfekti, pie acīm vīdēja sīkas smieklu grumbiņas. Viņa vienmēr bija ģērbusies daudz elegantāk nekā viņas vīrs, šodien viņai mugurā bija vasaras kleita bez piedurknēm piparmētru krāsā, kas ļoti piestāvēja acīm; Sofijai šķita, ka kleita ir no dabiskā zīda.

—  Es tikai nodomāju, ka tā savādi ož, — Sofija sacīja. Viņa paoš­ņāja tēju vēlreiz. — Tagad smaržo labi, — viņa piebilda, — bet pirms mirkļa man šķita, ka šeit smako kā… kā… sapuvušas olas.

Sofija runājot raudzījās Perijā Flemingā. Viņa pārsteigta pama­nīja, kā sievietes spilgti zaļās acis plati iepletās un tā aši apmetās apkārt, lai paskatītos pāri ielai… tieši tajā brīdī, kad grāmatveikala visas mazās logu rūtis pēkšņi saplaisāja, bet divi lielie logi vienkārši izsprāga un pārvērtās putekļos. Uz ielas izvēlās zaļi un dzelteni dūmu mutuļi, un gaisu piepildīja puvušu olu smirdoņa. Sofija sajuta arī otru dvesmu, tā nepārprotami bija asa svaigu piparmētru smarža.

Sievietes lūpas sakustējās, viņa čukstēja: — Ak nē… ne ta­gad…ne šeit.

—  Fleminga kundze… Perij?

Perija Fleminga pagriezās pret Sofiju. Viņas acu skatiens bija neprātīgs un šausmu pilns, un viņas parasti tik elegantajā angļu valodā tagad bija jaušams ārzemniecisks akcents. — Paliec šeit, vienalga, kas arī notiktu, paliec šeit un paslēpies.

Sofija jau pavēra muti, lai pajautātu, kad sajuta aizkritam ausis. Viņa spēji norija siekalas, un tad grāmatveikala durvis atsprāga vaļā un viens no milzīgajiem vīriem, kurus Sofija jau bija pamanījusi pirmīt, izlidoja ārā uz ielas. Tagad viņam vairs nebija nedz cepures, nedz saulesbriļļu, un Sofija uzreiz ieraudzīja, ka viņa āda ir kā miro­nim, bet acis izskatījās kā melns marmors. Viņš uz mirkli notupās ielas vidū, tad ar roku aizsedza seju no saules.

Sofiju pārņēma sajūta, it kā vēderā atrastos kaut kas auksts un liels.

Āda uz vīra rokas kustējās. Tā lēni peldēja, staipīgi pārvieto­joties iekšpus piedurknes; izskatījās, it kā viņa pirksti izkustu. Pi­kucis, kas izrādījās vien pelēki dubļi, izšķīda uz ielas.

—  Golemi, — Perija iesaucās. — Mans Dievs, viņš ir radījis golemus.

—  Gollums? — Sofija pārjautāja, viņas mute bija gluži nejūtīga un sausa, bet mēle pēkšņi šķita pārāk gara. — Gollums no "Gre­dzenu pavēlnieka"?

Perija virzījās uz durvīm. — Nē, golemi, — viņa izklaidīgi pa­skaidroja, — māla cilvēki.

Vārds Sofijai neko neizteica, bet viņa ar šausmām un apjukumu vēroja dīvaino būtni — golemu —, kā tas pa ielu rāpo prom no saules uz nojumi. Viņš atgādināja milzīgu gliemezi, jo aiz sevis atstāja mitru dubļainu sliedi, kas uzreiz izkalta spilgtajā saules gaismā. Sofija paspēja uz mirkli vēlreiz saskatīt viņa seju, pirms tas iestreipuļoja grāmatveikalā. Būtnes vaibsti atgādināja izkusušu vasku, seju klāja sīku plaisu tīklojums. Tā atgādināja tuksneša virsmu.

Perija izmetās uz ielas. Sofija vēroja, kā sieviete atpin savu sa­vādo bizi un izlaiž matus. Bet tā vietā, lai mati brīvi kristu uz mu­guras, tie viegli plivinājās, it kā pūstu maigs vējiņš. Tikai nekāda vējiņa nebija.

Grāmatveikalā valdīja haoss.

Kādreiz tik kārtīgie plaukti un akurātās galdu rindas tagad bija izmētātas, viss bija salauzts, un telpā visās malās rēgojās kau­dzes. Grāmatu plaukti bija pārlauzti uz pusēm, vecās gravīras un kartes saplēstas gulēja uz grīdas. Veikalā valdīja puvuma un trūdu smaka. Papīra strēmeles un koka gabali bija izkaltuši un sabirzuši putekļos, pat griesti bija cietuši, vietā, no kurienes izkrita apmetums, tagad varēja redzēt koka salaidumus un nokarājušos elektrības vadus.

Veikala vidū stāvēja mazs pelēks vīrs. Viņš klīrīgi tīrīja pu­tekļus no mēteļa piedurknes, kamēr divi viņa golemi pārmeklēja pagrabu. Trešais golems, cietušais, stīvs no saules gaismas, ne­veikli virzījās gar sadragātu grāmatplauktu. Pelēkas dubļveida ādas strēmeles nokarājās no tā, kas bija palicis pāri no viņa rokām.

Kad Perija un pēc tam arī Sofija iemetās grāmatveikalā, pelēkais vīriņš pagriezās. Viņš eleganti paklanījās. — Ak, madam Perenele! Es jau brīnījos, kur gan jūs esat.

—   Kur ir Nikolass? — Perija jautāja. Kad viņa izrunāja vārdu "Nikolass", Sofija redzēja, kā statisks lādiņš, sprakšķot zilām un bal­tām dzirkstelēm, pārvietojās lejup pa viņas matiem.

—  Lejā, es ceru. Manas būtnes viņu tur meklē.