Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Dī tik tikko paskatījās uz viņu. Satvēris grāmatu vienā cim­dotajā rokā, viņš ar otru satvēra slotu un nomurmināja tikai vienu vārdu, bet slota Sofijas rokās vienā mirklī izkalta un pārvērtās mīk­stu gružu čupā. — Tev ir paveicies, man šodien ir labs garastāvo­klis, — viņš nočukstēja, — citādi es to pašu izdarītu ar tevi. — Tad Dī un divi mazāk cietušie Golemi metās ārā no izpostītā grāmat­veikala, aiznesot prom arī Periju Flemingu un aiz sevis aizcērtot durvis. Iestājās ilgs klusums, un tad sabruka pēdējais neskartais grāmatplaukts.

4. NODALA

—  Man šķiet, ka par policijas izsaukšanu nevar būt ne runas. — Sofija Ņūmena atspiedās pret šķībi sasvērušos grāmatplauktu un apņēma sevi ar rokām, lai tādējādi apturētu drebēšanu. Viņa pati bija pārsteigta, ka balss skanēja tik mierīgi un sakarīgi. — Mums būtu jāstāsta, ka Perija ir nolaupīta…

—  Perijai vēl nedraud nekādas briesmas. — Niks Flemings, sa­ķēris galvu, sēdēja uz viena no sastatņu kāpņu zemākajiem pakā­pieniem. Viņš dziļi elpoja, palaikam ieklepodamies, mēģinādams iztīrīt plaušas no putekļiem un smiltīm. — Bet tev ir taisnība, mēs nesauksim policiju. — Niks centās pasmaidīt. — Man nav ne jaus­mas, ko mēs teiktu policijai, un vai tam vispār būtu kaut kāda jēga.

—   Man pat nav pārliecības, vai mēs to varētu izskaidrot paši sev, — sacīja Džošs. Viņš sēdēja uz vienīgā nesalauztā krēsla, kas bija palicis grāmatveikalā. Lai arī pašam nekas nebija lauzts, viņš tomēr bija vienās skrambās un labi apzinājās, ka tuvākajās pāris dienās nobrāzumi iegūs dažādus visai interesantus sārtās krāsas toņus. Pēdējo reizi, kad Džošs šādi bija juties, tas notika futbola laukumā, kad viņam pārskrēja pāri trīs puiši. Patiesībā šoreiz viņš jutās ļaunāk. Toreiz viņš vismaz zināja, kas noticis.

— Man šķiet, ka veikalā, iespējams, būs noplūdusi gāze, — Niks lietišķi ieminējās, — un tas, ko mēs visi pārdzīvojām un redzējām, nav nekas vairāk kā halucinācijas. — Viņš apstājās un pēc kārtas paska­tījās uz Sofiju un Džošu.

Dvīņi pacēla galvas, lai paskatītos uz viņu, abu sejās atspogu­ļojās absolūti identiska neticības izteiksme, bet koši zilās acis no pārdzīvotā šoka joprojām bija plaši ieplestas. — Muļķības, — Džošs beidzot sacīja.

—  Galīgas muļķības, — Sofija piekrita.

Niks noskurinājās. — Patiesībā es domāju, ka tas ir ļoti labs izskaidrojums. Tas izskaidro gan smakas, gan sprādzienu veikalā un visas… visas savādās lietas, kuras, kā jums pašiem šķiet, jūs re­dzējāt, — viņš steigšus pabeidza teikumu.

Pieaugušie patiešām nekad neprot labi samelot, Sofija jau sen bija nonākusi pie šāda slēdziena. — Mēs neiedomājāmies šīs lie­tas, — viņa stingri noteica. — Mēs neiedomājāmies šos golemus.

—  Ko? — Džošs prasīja.

—  Lielie vīri bija golemi; viņi ir izgatavoti no dubļiem, — māsa paskaidroja. — Perija man tā teica.

—  Ak, viņa tā teica, tā viņa teica? — Flemings murmināja. Viņš pārlaida skatu apkārt izpostītajam veikalam un pakratīja galvu. Bija vajadzējis mazāk nekā četras minūtes, lai to pilnīgi pārvērstu gruvešos. — Es esmu pārsteigts, ka viņš bija atvedis golemus. Siltās zemēs uz viņiem parasti nevar paļauties. Bet viņi veica savu uz­devumu. Viņš dabūja to, pēc kā bija nācis.

—   Grāmatu? — Sofija jautāja. Viņa bija to redzējusi īsu mirkli Džoša rokās, iekams mazais vīrs to izrāva. Lai arī viņa stāvēja grā­matveikalā, kas bija pilns ar grāmatām, un viņas tēvam piederēja milzīga senatnīgu grāmatu bibliotēka, Sofija nekad agrāk nebija re­dzējusi neko līdzīgu tai grāmatai. Tā izskatījās, it kā būtu iesieta nosūbējuša metāla vākos.

Flemings pamāja ar galvu. — Dī to meklē jau sen, — viņš klusi sacīja, blāvās acis kā neredzīgas vērās tālumā. — Jau ļoti sen.

Džošs lēnām piecēlās, sāpēja mugura un pleci. Viņš pastiepa Nikam divas saburzītas lapas. — Viņš gan nedabūja visu grā­matu. Kad viņš rāva grāmatu man ārā no rokas, es droši vien turē­jos pie tām.

Izgrūdis neartikulētu kliedzienu, Flemings aši paķēra lapas no Džoša. Nometies uz grīdas, viņš vispirms pastūma projām izmētātās grāmatas un grāmatplauktu atlūzas, tad steigšus izklāja abas lapas vienu blakus otrai. Slaidie pirksti mazliet trīcēja, kad viņš gludi­nāja lapas. Dvīņi nometās uz grīdas blakus viņam katrs savā pusē, uzmanīgi lūkodamies lapās… un mēģinādami rast izskaidro­jumu tam, ko redzēja. — Pavisam droši, ka mēs to neiedomājā­mies, — Sofija čukstēja, ar rādītājpirkstu pieskardamās lapai.

Biezās lapas bija kādas sešas collas platas un deviņas collas garas un izskatījās veidotas no sapresētas ādas. Uz lapu virsmām skaidri varēja saskatīt šķiedru pavedienus, un tās abas bija noklātas robotām, stūrainām rakstu zīmēm. Pirmais burts katras lapas krei­sajā stūrī bija skaisti izcelts uz zelta un sarkana fona, bet pārējais teksts rakstīts ar sarkanīgi melnu tinti.

Un vārdi kustējās.