Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Niks Flemings — jeb Fleimels, kā viņi tagad to sāka dēvēt — pa­grieza atslēgu grāmatveikala slēdzenē un paraustīja durvis. Varēja sadzirdēt, kā grāmatveikalā uz grīdas gāžas grāmatas. — Es patiešām mīlēju šo veikalu, — Fleimels nomurmināja. — Tas man atgādināja pašu pirmo manu darbu. — Viņš paskatījās uz Sofiju un Džošu. — Jums nav izvēles. Ja jūs gribat izdzīvot atlikušo dienas daļu, jums tagad jādodas projām. — Tad viņš aizgriezās un, vilkdams mugurā savu nonēsāto ādas jaku, aizsteidzās pāri ielai uz "Kafijas tasi". Dvīņi palūkojās viens uz otru un tad steidzās viņam pakaļ.

—  Vai tev ir atslēgas, lai varētu aizslēgt durvis?

Sofija pamāja ar galvu. Viņa izvilka divas atslēgas ar Zelta vārtu tilta breloku. — Paklau, ja Bernisa atgriezīsies un atradīs vei­kalu aizslēgtu, viņa, iespējams, izsauks policiju vai kaut ko tam­līdzīgu…

—   Laba doma, — sacīja Fleimels. — Atstāj zīmīti, — viņš ieteica Sofijai, — ka tev pēkšņi jāaiziet, kaut kādas neatliekamas darīšanas vai kaut kas tamlīdzīgs. Raksti, ka es tevi pavadīšu. Uzskribelē tā, lai izskatās, ka tu esi devusies projām lielā steigā. Vai jūsu vecāki joprojām ir tajos izrakumos Jūtas štatā? — Dvīņu vecāki bija ar­heologi, un pašreiz viņiem bija darba līgums ar Sanfrancisko uni­versitāti.

Sofija pamāja. — Vēl vismaz sešas nedēļas.

—    Mēs pašreiz esam apmetušies pie Agnes tantes Pacific Heights, — teica Džošs un piebilda, — pie tantes Agonijas.

—  Mēs nevaram vienkārši pazust. Viņa aizvien mūs gaida pus­dienās, — Sofija sacīja. — Ja mēs nokavēsim kaut piecas minūtes, viņa sāks uztraukties. Pagājušajā nedēļā, kad salūza tramvajs un mēs nokavējāmies par vienu stundu, viņa jau bija paspējusi pie­zvanīt mūsu vecākiem. — Tantei Agnei bija astoņdesmit četri gadi un, lai gan viņa vienmēr tracināja dvīņus ar savu pastāvīgo pārlieku lielo rosīšanos, tomēr viņi ļoti mīlēja tanti.

—    Tad jums vajag arī viņai paskaidrot, — Fleimels samērā vienaldzīgi piebilda, mezdamies iekšā kafijas veikalā. Sofija sekoja viņam pa pēdām.

Džošs vilcinājās, iekams devās iekšā vēsajā, saldi smaržojošās "Kafijas tases" krēslainajā gaisotnē. Viņš stāvēja uz ietves pāri ple­cam pārmestu mugursomu un raudzījās visapkārt — gan augšup, gan lejup. Ja vien nepievērstu uzmanību mirguļojošiem stikliem grāmatveikala priekšā, viss izskatījās pilnīgi normāli, parasta darb­dienas pēcpusdiena. Iela bija klusa un mierīga, gaisā tik tikko bija manāms okeāna tuvums. Pāri līcim aiz Fisherman's Wharf skanēja kuģa signāls — zemais tonis izklausījās noklīdis un vientuļš. Viss vairāk vai mazāk izskatījās tāpat, kā bija izskatījies pirms pusotras stundas.

Un tomēr…

Un tomēr nekas vairs nebija tāds pats. Vairs nekad nebūs tāpat kā agrāk. Pēdējās trīsdesmit minūtēs Džoša tik akurāti sakārtotā pasaule bija izmainījusies un neatgriezeniski pārveidojusies. Viņš bija gluži parasts vidusskolas otrā kursa students, ne pārāk izcils, bet arī ne gluži stulbs. Viņš spēlēja futbolu, dziedāja — ne jau īpaši labi, bet tāpat vien — savu draugu grupā; bija vairākas meitenes, kuras viņu interesēja, bet pagaidām nevienas īstas draudzenes nebija. Viņš šad tad uzspēlēja datorspēles, piemēram, Quake un Doorn vai Unreal Tournament, nespēja tikt galā ar braukšanas spēlēm un allaž nomaldījās Myst. Viņam tik ļoti patika "Simpsoni", ka varēja citēt lielus gabalus no dažadam filmas ainiņam, no visas sirds patika "Šreks", lai gan pats to nekad klaji neatzina, uzskatīja, ka jaunajam Batman nav ne vainas un X-Men ir izcils. Džošs vienkārši bija gluži parasts zēns.

Bet parasti pusaudži tā vienkārši nemēdz pēkšņi nonākt cīņas epicentrā starp diviem ārkārtīgi veciem magiem.

Pasaulē nebija burvestību. Burvestības bija filmu specefekti. Maģiju izmantoja uz skatuves priekšnesumos ar trušiem un balo­žiem, dažreiz ar tīģeriem, to izmantoja arī slavenais iluzionists Deivids Koperfīlds, kas zāģēja cilvēkus uz pusēm un lidinājās virs pub­likas. Tādas īstas burvestības nemaz neeksistēja.

Bet kā tad lai izskaidro to, kas tikko kā bija noticis grāmatveikalā? Viņš bija redzējis plauktus pārvēršamies satrunējušā koksnē, re­dzējis grāmatas pārvēršamies par makulatūru, saodis sapuvušu olu smirdoņu no Dī burvju vārdiem un svaigo piparmētras smaržu, kad Flemings-Fleimels veica savas burvestības.

Džošs Ņūmens nodrebinājās spožajā pēcpusdienas saulē un ienira "Kafijas tasē", vienlaikus vērdams vaļā mugursomu, lai iz­ņemtu klēpja datoru. Džošs uz karstām pēdām gribēja izmantot ka­fejnīcas bezvadu interneta pieslēgumu, jo viņam tagad bija zināmi daži vārdi, kurus viņš gribēja sameklēt: Doktors Džons Dī, Pere­nele un it sevišķi — Nikolass Fleimels.

Sofija paķēra salveti un steigšus uzskribelēja zīmīti un tad, grauzdama zīmuļa galu, pārlasīja uzrakstīto.

Flemingas kundzei kļuva slikti. Gāzes noplūde veikalā. Aizvesta uz slimnīcu. Fleminga kungs ir ar mums. Viss ir kārtībā. Vēlāk piezvanīšu.