Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Kad Bernisa atgriezīsies un atradīs veikalu slēgtu uzreiz pēc pēcpusdienas burzmas, viņa nebūt nebūs iepriecināta. Sofija iedo­mājās, ka, iespējams, pat varētu zaudēt savu darbu. Nopūzdamās viņa parakstīja zīmīti tik strauji, ka papīrs zem paraksta ieplīsa. Sofija iebāza zīmīti kases reģistrācijas žurnālā.

Nikolass Fleimels, kamēr Sofija rakstīja, bija skatījies pāri viņas plecam, lasīdams zīmīti. — Tā, labi, ļoti labi. Tas izskaidro, kāpēc mans grāmatveikals arī ir slēgts. — Fleimels tāpat paska­tījās pār plecu uz Džošu, kas kaut ko steigšus drukāja uz klavia­tūras. — Ejam!

—   Es tikai pārbaudīju savu pastu, — Džošs nomurmināja, aši izslēdza datoru un aizvēra to.

—  Tādā brīdī? — Sofija neticīgi jautāja.

—  Dzīve turpinās. Vēstules taču nepārstāj pienākt. — Džošs mē­ģināja pasmaidīt, bet visai neveiksmīgi.

Sofija paķēra somu, retro stila ādas jaku un uzmeta pēdējo skatienu kafijas veikalam. Viņai pēkšņi ienāca prātā, ka viņa to tik drīz vairs neredzēs, bet tas bija savādi, protams. Tad Sofija izslē­dza gaismu un, bīdīdama brāli un Niku Flemingu-Fleimelu sev pa priekšu ārā pa durvīm, ieslēdza signalizāciju. Kad tas bija izdarīts, viņa aizvēra durvis, pagrieza atslēgu slēdzenē un iemeta atslēgas pasta spraugā.

—  Nu, ko tagad? — Sofija jautāja.

—    Tagad mēs sameklēsim kādu palīdzību un paslēpsimies, līdz izdomāsim, ko darīt ar jums abiem. — Fleimels pasmaidīja. — Mēs esam labi paslēpušies; mēs ar Periju esam to darījuši vairāk nekā pusmiljonu reižu.

—  Un kas notiks ar Periju? — Sofija jautāja. — Vai Dī… nenoda­rīs viņai pan r -Šo paris nedeļu laika Sofija bija paspējusi iepazīt Periju, kas mēdza iegriezties kafijas veikalā, un viņai patika šī slaidā elegantā sieviete. Sofija negribēja, lai ar Periju atgadās kas nelāgs.

Fleimels pakratīja galvu. — Viņš neko nevar izdarīt. Perija ir pārāk spēcīga. Es nekad neesmu studējis burvestības, bet Perija gan. Tagad viss, ko Dī spēj darīt, ir paturēt Periju un aizkavēt viņu izmantot savas spējas. Bet turpmākajās dienās viņa sāks novecot un zaudēt spēkus. Iespējams, pēc nedēļas, pēc divām Dī noteikti jau varēs lietot savas spējas pret viņu. Tomēr viņš būs piesardzīgs. Viņš turēs Periju sagūstītu Wards un Sigils dēļ… — te Fleimels pamanīja apjukumu Sofijas sejā. — Tie ir tādi maģiski ierobežojumi, — viņš paskaidroja. — Dī uzbruks tikai tad, kad būs drošs par uzvaru. Bet vispirms viņš mēģinās atklāt Perijas zināšanas maģijā. Dī meklējumi tieši zināšanu jomā ir viņa lielākais spēks… un vienlai­kus — lielākā vājība. — Fleimels izklaidīgi taustījās pa kabatām, kaut ko meklēdams. — Mana Perija var pati parūpēties par sevi. Atgādini man kādreiz, lai pastāstu tev stāstu, kā viņa kādreiz sa­skārās ar Grieķi Lamiaku.

Sofija pamāja, lai gan viņai nebija ne mazākās nojausmas, kas ir Grieķis Lamiaks.

Tad Fleimels izgāja uz ielas un atrada to, ko bija meklējis: ma­zas apaļas saulesbrilles. Viņš tās uzlika, sabāza rokas ādas jakas kabatās un sāka bezbēdīgi svilpot, it kā viņam nebūtu nekādu raižu šajā pasaulē. Viņš atkal atskatījās pār plecu. — Nu, tad ejam.

Dvīņi neizpratnē saskatījās, bet tad steidzās viņam nopakaļ.

—  Es viņu pārbaudīju internetā, — Džošs klusītiņām teica, uz­metis žiglu skatienu māsai.

—   Tad patiesībā to tu darīji. Man uzreiz šķita aizdomīgi, ka pēkšņi e-pasts tev tik svarīgs.

—   Viss, ko viņš sacīja, apstiprinās: viņš atrodams Wikipedia, un par viņu ir gandrīz divsimttūkstoš ziņu Google. Par Džonu Dī ir vairāk nekā desmit miljonu ierakstu. Pat par Pereneli ir, un ir pie­minēta gan Grāmata, gan viss pārējais. Es atradu pat zitias, kad Dī miris, un arī informāciju par to, ka viņa kapu atrakuši ļaudis, kas meklējuši dārgumus, bet izrādījies, ka kaps ir tukšs, tur nebijis nedz līķa, nedz dārgumu. Acīm redzami viņš joprojām mājo Parīzē.

—   Viņš jau nu gan galīgi neizskatās pēc nemirstīga burvja, — Sofija noteica klusā balstiņā.

—  Esneesmu pārliecināts,kaziņu,kādamjāizskatāsburvim, — Džošs tikpat klusu atbildēja. — Vienīgie burvji, ko es zinu, ir Pens un Tellers.

—   Es neesmu burvis, — sacīja Fleimels, pat nepaskatīdamies uz viņiem. — Es esmu alķīmiķis, zinātnieks jums, iespējams, ab­solūti nepazīstamā zinātnē.

Sofija pielika soli, lai panāktu Niku. Meitene pastiepa roku, lai satvertu viņu aiz rokas, tādējādi piebremzējot, bet dzirksts — kā statiskās elektrības lādiņš — iesita viņai pa nagiem. — Au! — Sofija iekliedzās un atrāva roku, pirkstu gali tirpa. Kas notika?

—   Piedod, — teica Fleimels un tad paskaidroja: — Tas tikai ir pēcefekts tam… nu, tam, ko tu sauktu par maģiju. Mana aura — elektriskais lauks, kas aptver manu ķermeni — joprojām ir uzlā­dēta. Tā reaģēja tikai tad, kad pieskārās tavai aurai. — Viņš pa­smaidīja, atklādams izcili vienādus zobus. — Tas nozīmē, ka arī tev acīmredzot ir spēcīga aura.

—  Kas ir aura?

Fleimels turpināja soļot lejup pa ietvi, ne vārda nebilzdams, tad spēji pagriezās un norādīja uz kādu tetovēšanas salona skatlogu. Tajā, fluorescējošas gaismas izgaismots, liesmoja vārds TATOO. — Redzi, tur… redzi, ka pat ap vārdiem ir saskatāma blāzma?