Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Sofija paskatījās uz Džošu. Viņi abi bija dzirdējuši par Londonas Lielo ugunsgrēku; bija par to mācījušies pasaules vēsturē. Tomēr Sofija bija pārsteigta, cik mierīga šobrīd jutās; te nu viņa bija, klau­soties vīru, kas apgalvoja, ka ir vecāks par piecsimt gadiem, pie­minam zināmus vēsturiskus notikumus, it kā viņš tiešām būtu bijis tur klāt toreiz, kad tie notika. Un Sofija viņam ticēja!

—    Dī piekļuva bīstami tuvu, gandrīz notvēris mūs Parīzē 1763. gadā, — Fleimels turpināja, — un tad atkal 1835. gadā, kad mēs Romā strādājām par grāmattirgotājiem, kā bieži to darām. Tā allaž bijusi mana iemīļotākā nodarbošanās, — viņš piemetināja. Tad apklusa, jo viņi pietuvojās japāņu tūristiem, kas uzmanīgi klausījās zem spilgti dzeltena lietussarga stāvoša gida stāstījumā. Kad viņi vairs nebija dzirdamības zonā, Fleimels turpināja; šie notikumi, kas risinājās pirms pusotra gadsimta, acīmredzot joprojām bija svaigas un rūgtas atmiņas.

—   Mēs aizbēgām uz Īriju, domādami, ka viņš mūs nemūžam neatradīs uz salas Eiropas malā, bet viņš sekoja. Viņš bija iemācījies kontrolēt cilvēku postus un divus no tiem vienmēr ņēma sev līdzi: slimības postu un bada postu, bez šaubām, izsūtot tos mums pa pēdām. Dažās vietās viņš gan zaudēja kontroli pār tiem. Bads un slimības postīja šo nabadzīgo zemi. Miljons cilvēku nomira Īrijā Lielajā badā 1840. gadā. — Nikolasa Fleimela seja sastinga un tagad atgādināja bargu masku. — Es šaubos, vai Dī kaut mazliet aiz­domājās par to, viņš parasti pret ļaudīm neizjūt neko, izņemot nicinājumu.

Sofija atkal paskatījās uz Džošu. Pēc brāļa sejas izteiksmes viņa uzreiz saprata, ka viņš šobrīd ir ļoti sakoncentrējies, mēģinādams aptvert visu informācijas straumi. Džošs skaidri zināja, ka viņam nepieciešams interneta pieslēgums, lai pārbaudītu dažas detaļas.

—  Bet viņš taču nekad jūs nenoķēra, — Sofija nelikās mierā.

—   Nē, līdz šodienai ne. — Niks paraustīja plecus un skumji pa­smaidīja. — Tas tomēr bija neizbēgami, vismaz man tā šķiet. Visa divdesmitā gadsimta garumā Dī arvien tuvojās. Viņš bija kļuvis vēl varenāks, viņa organizācija apvienoja seno maģiju ar moderno teh­noloģiju. Mēs ar Periju ilgāku laiku slēpāmies Ņūfaundlendā, līdz viņš mums uzraidīja Drausmīgos vilkus, un tad mēs pārcēlāmies no pilsētas uz pilsētu, sākot no austrumu krasta, no Ņujorkas 1901. gadā, pakāpeniski pārvietojoties uz rietumiem. Man ir aizdomas, ka tas bija tikai laika jautājums, kad viņš mūs panāks, — Fleimels piemetināja. — Kameras, video, telefons un internets skaidri uzrāda visu šo slēpšanos, līdz ar to mūsdienās tā vēršas daudz grūtāka.

—  Grāmata… Kodekss, kuru viņš meklēja … — Džošs iesāka.

—  Maga Ābrahama Grāmata, — Fleimels precizēja.

—  Kas tad tajā tik sevišķs?

Nikolass Fleimels apstājās ietves vidū tik negaidīti, ka dvīņi ātrumā pagāja viņam garām. Tad abi pagriezās un atskatījās. Viņi ieraudzīja samērā parasta izskata vīru, kas nu stāvēja plati izplestām rokām, it kā gatavotos palocīties aplausiem. — Paska­tieties uz mani. Paskatieties uz mani! Es esmu vecāks par Ameriku. Un tieši tas atrodams Grāmatā, tieši tas padara Grāmatu tik sevišķu. — Fleimels pazemināja balsi un turpināja: — Bet daudz kas ir jau zināms — mūžīgās dzīvības noslēpums, iespējams, ir pēdējais Ko­deksa noslēpums.

Sofija sajuta savu plaukstu ieslīdam brāļa rokā. Džošs to vieglītiņām saspieda, un viņa bez vārdiem saprata, ka viņš ir tikpat nobijies.

—  Ar Kodeksu Dī varēs panākt izmaiņas pasaulē.

—  Kā izmainīt? — Džošs prasīja.

—  Pārveidojot to, — Fleimels klusu sacīja. — Dī un Tumšie Vecie, kam viņš kalpo, pārveidos šo pasauli, un tā atkal taps tāda, kāda tā bija neiedomājami senā pagātnē. Un vienīgā cilvēkiem atvēlētā loma būs kļūt par vergiem. Vai arī par barību.

6. NODALA

Lai arī bija citi veidi, ko varētu izmantot sakariem, Dr. Džons Dī priekšroku deva laikmetam atbilstošai izvēlei: mobilajam tele­fonam. Iekārtojies vēsajā Hammer ādas sēdeklī, viņš atvēra telefonu un, pagriezis to pret Pereneli Fleimelu, kas bija bezsamaņā saļimusi starp diviem apdrupušiem golemiem, nofotografēja.

Perenele Fleimela kundze. Viņa gūstekne. Tas nu reiz noteikti bija kas fotoalbumam cienīgs.

Dī uzklikšķināja telefona numuru, pēc tam nospieda "sūtīt", tad, galvu pieliecis, paskatījās uz skaisto sievieti sev pretī. Sagūstīt Pereneli — tā bija ārkārtīgi liela veiksme, bet viņš arī apzinājās, ka tas izdevies vienīgi tāpēc, ka viņa bija izmantojusi ļoti daudz enerģijas, iznīcinot golemu. Dī noglaudīja savu mazo trīsstūrveida bārdiņu. Drīz viņš izgatavos vēl dažus golemus. Viņš paskatījās uz šiem diviem: neilgajā laika sprīdī, ko viņi bija pavadījuši ārā agrās pēcpusdienas saulē, abi bija sākuši plaisāt un sabirzt. No lielā golema — pa kreisi no Pereneles — pāri ādas sēdeklim plūda melnu dubļu straume.

Iespējams, nākamreiz viņam vajadzēs izvēlēties kaut ko citu, nevis golemus. Raupjās būtnes labi strādāja mitrākā klimatā, bet bija pavisam nepiemērotas Rietumkrasta vasarām. Viņš prātoja, vai viņam joprojām ir recepte, kā izveidot vampīru.