Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Pēc sīvās smirdoņas šaurajā ieliņā gaitenis smaržoja brīniš­ķīgi, jautās salds jasmīna aromāts un vēl kāda smalka eksotiska smarža. Dvīņi dziļi ievilka elpu. — Bergamote, — Sofija paziņoja, atpazīdama citrusu smaržu, — un īlangīlangs, un pačūlija, man šķiet.

—  Es esmu sajūsmā, — sacīja Fleimels.

—    Es tējas veikalā mēdzu darboties ar augiem. Man patika eksotisko tēju smaržas.— Sofija apstājās, pēkšņi saprazdama, ka runā tā, it kā nekad vairs neatgriezīsies veikalā un nesaodīs tā smaržu pārbagātību. Tieši ap šo laiku veikalā mēdz ierasties dau­dzi, veidojot pirmo pēcpusdienas pūli, pasūtot cappuccinos, cafe lattes, ledus tēju, augu uzlējumus. Sofija samirkšķināja acis, lai aizvairītu asaras, kas pēkšņi izsprāga. Viņai pietrūka "Kafijas tases", jo tā bija parasta, normāla un īsta vieta.

—  Kur mēs esam? — Džošs jautāja, vērdamies apkārt, kad acis bija pieradušas pie krēslas. Viņi stāvēja garā, ļoti tīrā gaitenī. Sienas bija apdarinātas ar gludu gaišu koku, uz grīdas bija interesanti austs balts meldru paklājs. Vienkāršā ieeja gaiteņa otrā galā bija aizklāta ar kaut ko papīram līdzīgu. Džošs jau gatavojās spert soli durvju virzienā, kad Fleimela roka dzelžainā tvērienā sagrāba viņa plecu.

—    Nekusties, — viņš nomurmināja. — Pagaidi. Paskaties. Ievēro. Ja paturēsi šos trīs vārdus prātā, tu varētu vienkārši iz­dzīvot pāris nākamo dienu. — Iebāzis roku kabatā, viņš izņēma divdesmit piecu centu monētu. Novietojis uz īkšķa, viņš pameta to gaisā. Monēta, gaisā vairākas reizes pagriezdamās, sāka lidot gaiteņa vidus virzienā…

Atskanēja tik tikko sadzirdama šņākoņa, un dzelkšņiem klāts šķēps izsitās cauri metāla monētai, caurdurot to vidū un pienag­lojot pie pretējās sienas.

—   Jūs esat pametuši drošo un ikdienišķo pasauli, ko reiz pa­zināt, — Nikolass Fleimels nopietni sacīja, pēc kārtas skatīdamies uz katru no dvīņiem. — Nekas nav tā, kā šķiet. Jums jāiemācās visu izvērtēt. Gaidīt, līdz viss sāk kustēties, skatīties, iekams spe­rat soli, un ievērot visu. Es šo gudrību iemācījos no alķīmijas, bet jums tā izrādīsies nenovērtējama šajā jaunajā pasaulē, kurā jūs ne­gribot esat nokļuvuši. — Viņš norādīja uz gaiteni. — Skatieties un ievērojiet. Sakiet, ko jūs redzat?

Džošs ievēroja mazu caurumu sienā. Tas bija nomaskēts par koka zaru. Ievērojis pirmo, viņš pamanīja, ka sienās ir dučiem cau­rumu. Viņš prātoja, vai katrā caurumā ir paslēpta kāda neliela bulta, kas ir pietiekami spēcīga, lai caurdurtu metālu.

Sofija ievēroja, ka grīda nesavienojas ar sienu pietiekami cieši. Atsevišķās vietās abās pusēs — gan kreisajā, gan labajā — virs grī­das līstes bija noteikta atstarpe.

Fleimels pamāja ar galvu. — Labi. Tagad skatieties. Mēs re­dzējām, ko spēj bultas, bet ir vēl cita aizsardzība… — Viņš izņēma salveti no bikšu kabatas un nometa to uz grīdas, tuvu vienam no šaurajiem pavērumiem. Atskanēja metālisks klikšķis, un no sienas parādījās milzīgs pusmēness veida asmens, sagriežot salveti sīkās strēmelītēs, pēc tam tas ieslīdēja atpakaļ slēptuvē.

— Ja nu bultas neskar… — Džošs iesāka.

—  Tad asmeņi to paveiks, — Sofija nobeidza. — Labi, bet kā mēs tiksim līdz durvīm?

—  Mēs netiksim, — Fleimels sacīja, pagriezās un pagrūda sienu pa kreisi. Visa siena ar klikšķi atvērās un ieslīdēja iekšā, ļaujot trio ieiet milzīgā, plašā telpā.

Dvīņi uzreiz atpazina istabu: tā bija sambo un citu cīņas mākslu skola. Kopš mazām dienām viņi bija mācījušies Tae Kivon Do — korejiešu karatē, līdzīgas skolas bija visās Savienotajās Valstīs. Tās viņi iepazina, ceļojot kopā ar vecākiem no vienas universitātes uz citu. Daudzām skolām bija cīņu mākslas klubu nometnes, un vecāki abus vienmēr pieteica labākajās sambo skolās, kādas vien atrada. Abiem — gan Sofijai, gan Džošam — bija sarkanās jostas, kas ir vienu pakāpi zemāk par melno jostu.

Atšķirībā no citām sambo skolām šī tomēr bija vienkārša un neizgreznota, veidota baltos un krēmkrāsas toņos, ar baltām sienām un melniem matračiem uz grīdas. Bet viņu uzmanību uzreiz pievērsa istabas centrā sēdošā figūra, tā sēdēja ar muguru pret viņiem, baltā T kreklā un baltos džinsos. Figūras nepakļāvīgie, spilgti sarkanie mati bija vienīgais krāsu plankums visā sambo cīņas skolā.

—   Mums ir problēma, — Nikolass Fleimels vienkārši sacīja, pievērsdamies sēdošajam.

—  Jums ir problēma, bet tam nav nekāda sakara ar mani.

Stāvs nepagriezās, bet balss bija pārsteidzoši sievišķīga un jau­neklīga, ar vieglu, tikko manāmu ķeltu — īru vai skotu — ak­centu — nodomāja Sofija.

—  Dī šodien mani atrada.

—  Tas bija tikai laika jautājums.

—  Viņš ieradās pēc manis ar golemiem.

Iestājās pauze. Figūra joprojām nepagriezās. — Viņš vienmēr ir bijis muļķis. Nevar lietot golemus sausā klimatā. Vainīga viņa augstprātība.

—  Viņš paņēma Pereneli kā gūstekni.

—  Ak. Tas ir nepatīkami. Tomēr Dī nenodarīs viņai pāri.

—  Un viņam ir Kodekss.