Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Stāvs sakustējās, lēni pieceļoties kājās un pagriežoties ar seju pret viņiem. Dvīņi bija šokēti, atklājot, ka viņi veras uz meiteni, kas bija tikai nedaudz vecāka par viņiem. Meitenes āda bija balta, no­klāta vasaras raibumiem, apaļīgajā sejā dominēja acis zāles zaļumā. Sarkanie mati burtiski vibrēja, Sofija nevarēja izprast, vai tie ir da­biski vai krāsoti.

—   Kodekss? — Akcents noteikti bija īru, Sofija nolēma. — Maga Ābrahama Grāmata?

Nikolass Fleimels pamāja.

—  Tad tev taisnība, ka mums ir problēma.

Fleimels iebāza roku kabatā un izvilka divas lapas, kuras Džošs bija izplēsis no grāmatas. — Nu, gandrīz visa grāmata. Viņam nav Gala kopsavilkuma.

Jaunā sieviete iešņācās, skaņa atgādināja ūdens vārīšanos, un ātrs smaids pārskrēja pāri sejai. — Kuru viņš gribēs dabūt, protams.

—  Protams.

Džošs cieši vēroja sarkanmataino jauno sievieti, pamanot, ka viņa stāv pilnīgi nekustīgi, kā lielākā daļa cīņas mākslas skolotāju, kurus viņš pazina. Viņš iesānis uzmeta skatienu māsai un pacēla uzacis mēmā jautājumā, ar zodu viegli norādot uz meiteni. Sofija pakratīja galvu. Viņi bija neizpratnē, kāpēc Nikolass Fleimels iztu­rējās pret meiteni ar acīm redzamu respektu. Sofija arī bija nonākusi pie slēdziena, ka kaut kas nebija kārtībā ar meitenes izteiksmi, bet viņa nespēja to precīzi nodefinēt. Tā bija parasta seja — iespējams, vaigu kauli bija pārāk lieli, zods pārāk izteikts, bet smaragda zaļās acis notvēra un piesaistīja ikviena uzmanību… un tad Sofija pār­steigta saprata, ka meitene nemirkšķina acis.

Jaunā sieviete pēkšņi atmeta atpakaļ galvu un dziļi ieelpoja, viņas nāsis ietrīsuļojās. — Vai tāpēc es varu saost Acis?

Fleimels pamāja. — Žurkas un vārnas it visur.

—  Un jūs tās atvedāt uz šejieni? — Viņas balsī bija jaušams pār­metums. — Es veltīju gadus, lai izveidotu šo vietu.

—  Ja Dī ir Kodekss, tad tu zini, ko viņš izdarīs ar to.

Jaunā sieviete pamāja. Viņa pagrieza savas platās zaļās acis pret dvīņiem. — Un kas ir šie divi? — viņa jautāja, beidzot atzīdama viņu klātbūtni.

—   Viņi bija tur, kad Dī uzbruka. Viņi cīnījās par mani, un šis jaunais cilvēks pamanījās izplēst lapas no grāmatas. Šī ir Sofija, un tas ir viņas dvīņubrālis Džošs.

—  Dvīņi? — Jaunā sieviete paspēra soli uz priekšu un paska­tījās uz katru pēc kārtas. — Nav līdzīgi, bet tagad tomēr varu saska­tīt līdzību. — Viņa pagriezās pret Fleimelu. — Tu taču nedomā…?

—   Es domāju, ka tas ir interesants notikumu pagrieziens, — Fleimels noslēpumaini sacīja. Viņš paskatījās uz dvīņiem. — Es gribu jūs iepazīstināt ar Skatahu. Viņa, iespējams, neko daudz nepa­stāstīs par sevi, tāpēc es jums pateikšu, ka viņa ir no Veco Rases un ir trenējusi ikvienu leģendāru karotāju un varoni pēdējo divtūkstoš gadu laikā. Mitoloģijā viņa ir pazīstama kā Jaunava Kareive, Ēna, Dēmonu slepkava, Karaļu radītāja…

—  Ak, sauciet mani vienkārši par Skatiju, — jaunā sieviete sa­cīja, un viņas vaigi pieņēma viņas matu krāsu.

8. NODALA

Doktors Džons DI pieplaka mašīnas aizmugurei un mēģināja, tiesa, ne pārāk veiksmīgi, savaldīties. Gaiss bija smags no sērūdeņ­raža smakas, ap viņa pirkstiem sprakšķēja sīkas dzeltenīgi baltas uguns dzirkstis, pārklādamas grīdu. Dī bija cietis neveiksmi. Ka­mēr viņa saimnieki bija pacietīgi, tie bieži vien mēdza uzdot tādus uzdevumus, kuru īstenošana aizņēma gadsimtus, bet tagad bija pienācis brīdis, kad viņu pacietība sāka izsīkt. Un absolūti noteikti, ka par ko tādu kā līdzjūtība viņi nezināja neko.

Perenele Fleimela, būdama burvju vārdu varā, nespēja pakus­tēties, viņa vēroja Dī, un viņas acis zaigoja, tur vienlaikus zibsnīja gan nicinājums, gan bailes.

— Tas nu top pārlieku sarežģīti, — Dī nomurmināja, — un es ienīstu sarežģījumus.

Dī turēja klēpī lēzenu sudraba trauku ar zelteri no skārdenes — vienīgo šķidrumu, kas viņam šobrīd bija pieejams. Viņš gan vien­mēr deva priekšroku darbam ar tīru ūdeni, bet tehniski noderēja jebkurš šķidrums. Pārliecies pāri traukam, viņš cieši skatījās šķid­rumā un, ļaujot savas auras enerģijai plūst pāri virsmai, klusi mur­mināja pirmos burvju vārdus.

Pirmajā brīdī tumšajā šķidrumā bija redzams tikai paša at­spulgs, tad tas ietrīsējās, un zelteris sāka tik vareni burbuļot, kā intensīvi vārīdamies. Tad šķidruma virmojums tikpat spēji rimās, un atspulgs traukā vairs nerādīja Dī seju, bet gan savādi pla­kanu tēlu, atveidotu pelēcīgi sārtos un iezaļgani melnos ēnainos toņos. Būtiskais skata punkts bija vērsts uz zemi, turklāt līdz nela­bumam ātrs — kustīgs un mainīgs.

—   Žurkas, — Di nomurmināja, šauras lupas savilkās izteikta nepatikā. Viņam derdzās likt lietā žurku acis.

—  Es nevaru noticēt, ka tu tās atvedi uz šejieni, — Skatija sacīja, rakādamās starp drēbēm mugursomā.

Nikolass Fleimels uz krūtīm sakrustotām rokām stāvēja Skatijas guļam istabas durvīs. — Viss notika tik ātri. Tāpat jau tas, ka Dī dabūja Kodeksu, ir ļoti slikti, bet, kad es atklāju, ka dažu lapu trūkst, sapratu, ka dvīņiem būs nepatikšanas.

Atskanot vārdam dvīņi, Skatija pameta pakošanos. — Tātad viņi ir patiesais iemesls, kāpēc jūs esat šeit, vai ne?