Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Dvīņi bija uzauguši Ņujorkā, bet visbiežāk vasaras bija pavadī­juši Kalifornijā, tā ka ieraudzīt žurku nebija nekas neparasts. Dzī­vojot Sanfrancisko — ostas pilsētā, ikviens ātri pierod redzēt šīs radības, sevišķi agri no rīta un vēlu vakaros, kad tās mēdz izlīst no paēnas un kanalizācijas caurulēm. Sofija no tām sevišķi nebai­dījās, lai gan kā visi, arī viņa bija dzirdējusi dažādus šausmu stās­tus, pilsētas leģendas un DD — draugs draugam — nostāstus par maitēdājiem. Sofija zināja, ka tās parasti ir nekaitīgas, ja vien nebija iedzītas strupceļā; viņa atcerējās kaut kur lasījusi, ka tās spēj uzlēkt lielā augstumā. Viņa arī bija lasījusi rakstu Neiv York Times svēt­dienas pielikumā, kurā bija rakstīts, ka Savienotajās Valstīs ir tikpat daudz žurku, cik cilvēku.

Bet šī žurka bija savādāka.

Drīzāk spīdīga un melna, ne kā parasti — netīri brūngana, šī bija pieplakusi pie zemes gluži nekustīga šaurās ieliņas galā, un Sofija varēja apzvērēt, ka žurkai bija spilgti sarkanas acis. Žurka vēroja viņus.

Varbūt tā bija izbēgusi mājas žurciņa?

—  Ak tu pamanīji, — Fleimels nomurmināja, satverot meitenes roku un steidzinot doties uz priekšu. — Mūs novēro.

—  Kas? — Džošs jautāja, apjukumā spēji pagriezies, cerot ierau­dzīt Dī garo melno auto traucamies lejup pa ielu. Bet no mašīnas nebija ne miņas, un neviens nešķita pievēršam viņiem speciālu uz­manību. — Kur?

—  Žurka. Ieliņā, — Nikolass Fleimels ātri sacīja. — Neskaties.

Bet bija par vēlu. Džošs jau bija pagriezies un skatījās. — Iz­manto žurkas? Žurka vēro mūs, bet tu taču to nedomā nopietni. — Viņš cieši skatījās uz žurku, gaidīdams, ka tā pagriezīsies un bēgs projām. Bet žurka tikai pacēla galvu un skatījās uz viņu, pavērdama muti, lai parādītu asos zobus. Džošs nodrebinājās. Čūskas un žur­kas — tās nu viņam reiz derdzās… tomēr ne tik ļoti kā zirnekļi. Un skorpioni.

—  Žurkām nav sarkanas acis, vai ne? — viņš prasīja, lūkoda­mies uz māsu, kura, cik viņam bija zināms, nebaidījās ne no kā.

—  Parasti ne, — Sofija atbildēja.

Kad Džošs pagriezās atpakaļ, viņš atklāja, ka tagad tur jau ir vēl divas piķa melnas žurkas, kas nekustīgi stāvēja šaurajā ieliņā. Trešā izmetās ārā no tumsas blakus pārējām un vēroja viņus.

—   Labi, — Džošs sacīja nosvērti, — esmu redzējis vīrus, dari­nātus no māliem, un man šķiet, ka spēju pieņemt arī spiegojošas žurkas. Vai tās runā? — viņš skaļi prātoja.

—  Neesi jocīgs, — Fleimels asi noteica. — Tās ir žurkas.

Džošs patiešām nedomāja, ka tas varētu būt tik jocīgs minējums.

—  Vai tās atsūtījis Dī? — Sofija pajautāja.

—   Viņš dzen mums pēdas, žurkas sekoja mūsu smaržai, jau sākot no veikala. Vienkārši burvju vārdi ļauj viņām redzēt to, ko tās redz. Tas ir vienkāršs, bet efektīvs rīks, un, tā kā tās zina mūsu smaržu, tās var sekot mums, līdz šķērsosim ūdeni. Bet vairāk esmu norūpējies par šiem. — Viņš paslēja zodu augšup.

Sofija un Džošs paskatījās uz augšu. Uz tuvējo māju jumtiem bija sapulcējies milzīgs bars melnspalvainu putnu. — Vārnas, — Flei­mels īsi noteica.

—   Vai tas ir slikti? — minēja Sofija. No tā brīža, kad Dī bija ie­gājis veikalā, nebija pārāk daudz labu ziņu.

—   Var būt ļoti slikti. Bet es domāju, ka mums viss būs labi. Mēs jau gandrīz esam klāt. — Fleimels pagriezās pa kreisi un ieveda dvī­ņus pašā Sanfrancisko sirdī — ķīniešu kvartālā. Viņi pagāja garām Sem Vonga viesnīcai, tad pagriezās pa labi šaurā ieliņā, tad uzreiz pa kreisi, nonākot uz līdzenas sašaurinātas ietves. Pretēji relatīvi tīrajām galvenajām ielām šaurās ieliņas parasti bija piekrautas kastu kaudzēm, atvērtām kārbām, no kurām dvesmoja specifiska saldena bojātu ēdienu smaka. Šaurā ieliņa, pa kuru viņi bija nogriezušies, smirdēja sevišķi pretīgi, gaiss mušu pilns, un ēkas abās pusēs pa­cēlās tik augstu, ka ietve atradās tumšā ēnā. — Man laikam tūlīt kļūs slikti, — Sofija nomurmināja. Vēl tikai pirms dienas viņa bija teikusi savam dvīņu brālim, ka pēc vairāku nedēlu darba kafijas vei­kalā viņas oža kļuvusi izsmalcinātāka. Viņa bija lielījusies, ka spēj atšķirt smaržas, kuras nekad agrāk nebija uztvērusi. Tagad Sofija to nožēloja: gaiss bija sasmacis no pūstošu augļu un zivju dvakas.

Džošs tikai pamāja ar galvu. Viņš bija sakoncentrējies, lai el­potu caur muti, tomēr viņam šķita, ka smirdīgais gaiss katrā ieelpā pielīp viņa mēlei.

—  Gandrīz esam klāt, — Fleimels sacīja. Šķiet, viņu nemaz ne­ietekmēja pretīgās smakas, kas virmoja gaisā.

Dvīņi dzirdēja skrapstoņu, dipoņu un pagriezās tieši laikā, lai redzētu, ka nu jau piecas žurkas rāpjas pāri atvērto kārbu kaudzēm aizmugurē. Milzīga melna vārna uzmetās uz viena no vadiem, kas cilpu cilpām karājās pāri ieliņai.

Nikolass Fleimels pēkšņi apstājās vienkāršu neievērojamu koka durvju priekšā, tās tik ļoti bija apķepušas netīrumiem, ka bija grūti atšķiramas no sienas. Durvīm nebija nedz roktura, nedz at­slēgas cauruma. Plaši izpletis pirkstus, Fleimels novietoja pirkstu galus noteiktās vietās un uzspieda. Durvis ar klikšķi atvērās. Sa­grābis Sofiju un Džošu, viņš ievilka tos tumsā un cieši aizvēra aiz sevis durvis.