Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Fleimels pēkšņi pamanīja kaut ko interesantu sienā, kam pie­vērst skatienu.

Skatija šķērsoja nelielo istabu un pavērās koridorā, lai pārlie­cinātos, vai Sofija un Džošs joprojām vēl ir virtuvē, tad iestūma Fleimelu istabā un aizvēra durvis.

—  Tev kaut kas ir padomā, vai ne? — Skatija jautāja. — Turklāt tas ir kas vairāk nekā tikai Kodeksa pazaudēšana. Tu varēji pats tikt galā ar Dī un viņa rokaspuišiem.

—   Neesi tik pārliecināta. Pagājis jau diezgan ilgs laiks, kopš es cīnījos, Skatij, — klusi noteica Fleimels. — Vienīgā alķīmija, ar ko es tagad nodarbojos, ir filozofijas akmens dzēriena pagatavošana, turklāt pavisam nelielā daudzumā, tik vien, lai uzturētu Pereneli un arī sevi jaunus. Laiku pa laikam, kad mums ievajagas naudas, es izgatavoju nedaudz zelta vai kādu savādu dārgakmeni.

Skatija skaļi iesmējās un atgriezās pie kravāšanās. Viņa tostarp bija paguvusi pārģērbties un tagad rosījās, tērpusies melnās cī­ņas biksēs, Magnum zābakos ar metāla purngaliem un melnā T kreklā, kam pāri bija uzrāvusi melnu vesti ar daudzām kabatām un rāvējslēdzējiem. Otru bikšu pāri viņa iebāza mugursomā, tad atrada vienu zeķi un metās meklēt otru — pagultē.

—   Nikolas Fleimel, — Skatija ierunājās apslāpētā balsī, jo to­brīd viņas galva atradās zem segām, — tu esi visvarenākais alķī­miķis, kāds vien zināms uz zemes. Atceries, es stāvēju tev blakus, kad mēs cīnījāmies ar dēmonu Fomoru, un tu biji viens no tiem, kuri izglāba mani no An Chaor-Thanach cietuma, nevis otrādi. — Tajā brīdī Skatija iznira no gultapakšas ar meklēto zeķi rokās. — Un, kad Nāra terorizēja Pēterburgu, tu viens pats to padzini, un kad Melnais Annis trakoja pāri Manitobai, es vēroju, kā tu uzvarēji viņu. Tu viens pats stājies pretī Nakts Raganai un viņas nemirstīgai armijai. Tu vai­rāk nekā pustūkstoš gadu lasīji un pētīji Kodeksu, un neviens cits nepazīst labāk stāstus un leģendas, kas tajā glabājas. — Skatija pēkšņi apklusa un skaļi noelsās, zaļās acis bija plaši ieplestas. — Tieši tas ir tev padomā, — viņa noteica, — un tam ir sakars ar leģendu…

Fleimels pasniedzās un piespieda rādītājpirkstu pie Skatijas lūpām, neļaudams viņai pateikt vēl kādu vārdu. Viņš pasmaidīja, un šis smaids bija dziļi noslēpumains. — Vai tu man uzticies? — viņš beidzot pajautāja.

Skatija atbildēja nekavējoties: — Protams.

—   Tad uzticies man! Es gribu, lai tu aizsargā dvīņus. Un arī trenē viņus, — Fleimels piebilda.

—  Trenēt viņus?! Vai tu maz saproti, ko tu man lūdz?

Fleimels pamāja ar galvu. — Es to vēlos. Gribu, lai tu viņus sa­gatavo tam, kas notiks.

—  Un kas tas būtu? — Skatija jautāja.

—  Man nav ne jausmas, — Fleimels pasmaidīja, — izņemot to, ka tas nebtis nekas labs.

—   Mums, māmiņ, viss kārtībā, pilnīgi godīgi, mums tiešām viss kārtībā, — Sofija Ņūmena mazliet pavērsa mobilo telefonu, lai arī brālis varētu dzirdēt. — Jā, Perija Fleminga jutās slikti. Iespējams, viņa kaut ko nelabu apēda. Tagad viņai jau ir labāk. — Sofija atkal sajuta miklumu sīkajos matiņos uz skausta, viņai ļoti nepatika me­lot savai mammai, — lai gan māte bija tik ļoti pārņemta ar darbu, ka nekad nemēdza sevi apgrūtināt ar kaut kādām pārbaudīšanām.

Džoša un Sofijas vecāki bija arheologi. Viņu atklājumi bija tik nozīmīgi, ka guva ievērību visā pasaulē, jo būtiski ietekmēja un līdz ar to mainīja modernās arheoloģijas priekšstatus. Viņi bija pirmie savā nozarē, kas atklāja jaunas mazas hominīdu sugas eksistenci, kuru Indonēzijā parasti dēvēja par hobitiem. Džošs vienmēr sa­cīja, ka viņu vecāki dzīvo piecu miljonu gadu senā pagātnē un ir laimīgi tikai tad, kad atrodas līdz elkoņiem dubļos. Dvīņi zināja, ka viņi, protams, tiek bezgalīgi mīlēti, bet viņi arī zināja to, ka ve­cāki vienkārši nesaprot viņus… un vēl daudz ko citu no šodienīgās dzīves.

—   Fleminga kungs ved Periju uz viņu mītni tuksnesī un pie­dāvāja, vai mēs negribam braukt viņiem līdzi, protams, uz neilgu laiku. Mēs teicām, ka mums, dabiski, vispirms jāapjautājas jums. Jā, mēs runājām ar Agnes tanti; viņa sacīja, ka piekrīt, ja jums nav iebildumu. Mammu, saki, lūdzu, "jā".

Sofija pagriezās pret brāli un sakrustoja pirkstus. Džošs sakrus­toja arī savējos; viņi tik ilgi un smagi bija sprieduši, ko sacīt tantei un mammai pirms zvanīšanas, tomēr abi nebija līdz galam pārliecināti, ko iesākt, ja māte teiktu, ka viņi nedrīkst nekur braukt.

Sofija atpiņķerēja pirkstus un, pavērsusi uz augšu īkšķi, parā­dīja to brālim. — Jā, jā, man iedeva brīvdienas kafijas veikalā. Nē, mēs nebūsim apgrūtinājums. Jā, mammu. Jā, es tevi mīlu, un pasaki tētim, ka mēs viņu arī mīlam. — Sofija klausījās, tad pavirzīja tele­fonu sāņus. — Tētis atradis duci Pseudoarctolepis sharpi gandrīz ideālā stāvoklī, — viņa paziņoja brālim. Džošs lūkojās māsā, bet bez jebkādām emocijām. — Ļoti reta Cambrian crustacean, — Sofija piebilda.

Brālis pamāja. — Pasaki tētim, ka tas ir lieliski. Mēs piezva­nīsim, — viņš iesaucās.

—  Es tevi ļoti mīlu, — Sofija sacīja, nobeidzot sarunu, un tad izslē­dza telefonu. — Man riebjas melot, — viņa nekavējoties paskaidroja.