Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Tuvāk grīdai esošajiem pusmēness veida asmeņiem bija citas sekmes. Asmeņi izlēca ārā no savām slēptuvēm sienās un iegriezās māla vīru potītēs. Pirmais radījums nogāzās uz grīdas, atsitoties pret to ar jēla māla skaņu. Otrais ļodzījās uz vienas kājas, iekams tā lēni zvārojās uz priekšu, visbeidzot tas atsitās pret sienu un no­slīdēja zemē, atstājot aiz sevis dubļainu smērējumu. Pusmēness asmeņi atkal ieklikšķējās un sagrieza radījumus divās atsevišķās daļās, — un tad golemi pēkšņi pārtapa savā sākotnējā materiālā. Visapkārt bija izšļakstījušās biezas dubļu pikas.

Trešais golems, lielākais no visiem, apstājās. Melnāsakmens acis truli slīdēja pāri tam, kas bija atlicis no viņa abiem kompanjoniem, tad tas pagriezās un trieca milzīgo dūri taisni sienā, vispirms pa kreisi, tad pa labi. Kreisajā pusē daļa sienas ielūza, atklājot telpu aiz tās. Golems iekāpa cīņas skolā un sastingušām, nekustīgām acīm palūkojās visapkārt.

Tikmēr žurkas metās atvērto durvju virzienā gaiteņa galā. Lie­lākā daļa paglābās no sirpjveida asmeņiem…

Tobrīd doktors Džons Dī, sēdēdams ātri traucošajā automa­šīnā, atbrīvoja žurkas no savas kontroles un tagad koncentrēja visu savu uzmanību uz izglābušos golemu. Kontrolēt šo mākslīgo radījumu bija daudz vieglāk. Golemi bija radības bez saprāta, veidoti no māliem, sajauktiem ar granti, lai tādējādi piešķirtu viņu miesai konsistenci, un atdzīvināti ar vienkāršu burvestību — uzrakstītu uz taisnstūraina pergamenta gabala un ieliktu viņu mutēs. Burvji tūkstošiem gadu bija izgatavojuši visu veidu un izmēru golemus; tieši viņi bija pirmsākums visiem stāstiem par zombijiem un staigājošajiem miroņiem. Kādā aukstā ziemas vakarā Dī pats personīgi bija izstāstījis stāstu par varenāko no visiem golemiem — Sarkano Prāgas golemu — Mērijai Šellijai, kad viņa, lords Bairons un dzejnieks Persijs Bišijs Šellijs kopā ar mistisko doktoru Polidori 1816. gadā viesojās viņa pilī Šveicē. Nepilnu pusgadu vēlāk Mērija uzrakstīja stāstu "Mūsdienu Pro­metejs", grāmata kļuva vairāk pazīstama kā "Frankenšteins". Viņas grāmatas briesmonis bija līdzīgs golemam: radīts no at­sevišķām daļām un atdzīvināts ar maģiskas zinātnes palīdzību. Golemi iztur jebkurus ieročus, lai gan negaidīts kritiens vai trie­ciens var sasist druskās viņu dubļu ādu, it sevišķi, ja tā ir sausa vai sacietējusi. Mitrā klimatā šo radījumu āda reti kad izkalta, tā spēja izturēt milzīgus pāridarījumus, bet šejienes siltais klimats padarīja tos trauslus — tas arī bija iemesls, kāpēc tie tik viegli krita no paslēptajiem asmeņiem. Daži burvji to acīm izmantoja stiklu vai spoguļus, bet Dī deva priekšroku labi noslīpētiem melniem akmeņiem. Tie ļāva viņam redzēt gandrīz ar žiletes asmeņa asumu, kaut arī melnbaltu ainu.

Dī lika golemam pacelt uz augšu galvu. Tieši virs viņa uz šaurā balkona, kas atradās virs sambo skolas, vīdēja tīņu bālās un izbiedētās sejas. Dī pasmaidīja, un golema lūpas savilkās grimasē. Vispirms viņš tiks galā ar Fleimelu un pēc tam parūpēsies par aculieciniekiem.

Pēkšņi parādījās Nikolasa Fleimela galva, kurai pēc mirkļa pievienojās Skatijas — Cīņas meitenes neatkārtojamie, izspūrušie mati.

Dī smaids pazuda, un viņš juta, kā pamirst viņa sirds; kāpēc gan tai bija jābūt tieši Skatijai? Viņam nebija ne mazākās nojausmas, ka sarkanmatainā cīnītāja ir šajā pilsētā, pat šajā kontinentā, un vispār jebkādā sakarībā ar visu šo lietu. Pēdējo reizi, kad viņš bija kaut ko dzirdējis par Skatiju, viņa dziedāja mei­teņu popgrupā Berlīnē.

Caur golema acīm Dī vēroja Fleimelu un Skatiju lecam lejā pāri margām, nostājoties tieši dubļu vīra priekšā. Skatija kaut ko sacīja tieši Dī, bet diemžēl šim konkrētajam golemam nebija ausu un tas nedzirdēja, tā ka Dī nebija ne mazākās nojausmas, ko viņa tikko teica. Iespējams, tas bija kāds drauds, varbūt solījums.

Fleimels tobrīd metās prom — durvju virzienā, kas tagad bija tumšas un žurku pārpilnās, atstajot Skatiju vienu pret viņu un golemu.

Iespējams, viņa vairs nebūt nav tik laba kā kādreiz, Dī izmisīgi prātoja, iespējams, laiks ir notrulinājis viņas spējas.

—  Mums jāiet palīgā, — Džošs sacīja.

—  Un ko lai mēs darām? — Sofija jautāja bez mazākās sarkasma pieskaņas. Viņi stāvēja uz balkona, skatīdamies lejup uz sambo skolu. Abi burtiski vaļējām mutēm vēroja, kā Fleimels un Skatija pārlēca pāri malai un nedabiski lēni piezemējās. Sarkanmatainā meitene tagad stāvēja ar seju pret milzīgo golemu, kamēr Fleimels steidzās uz durvīm, kurās pulcējās žurkas. Izskatījās, ka grauzēji nemaz negrib nākt iekšā.

Bez jebkādas iepriekšējas izpausmes golems spēji savicināja milzīgo dūri, tad virzīja to uz augšu spēcīgam sitienam.