Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

—  Ar sabiedrisko transportu, — Fleimels sacīja, drūmi pasmai­dot. — Vilcieni un autobusi. Ar tiem var ceļot pilnīgi anonīmi atšķi­rībā no lidmašīnām un kuģiem. Ir pārāk daudz papīru jāaizpilda, lai iegādātos auto, papīru, pēc kuriem var mūs bez grūtībām atrast, vienalga, cik daudz pieņemtu vārdu mēs arī lietotu. — Viņš ap­klusa un tad piebilda: — Turklāt ir arī vēl citas, senākas ceļošanas metodes.

Bija simtiem jautājumu, kurus Džošs vēlējās pajautāt, bet viņš izmisīgi koncentrējās uz lielās mašīnas vadīšanu. Lai arī viņš zināja, kā jābrauc, vienīgais auto, ar ko viņš patiešām bija braucis, bija nodzī­tie džipi, kad viņi pavadīja savus vecākus arheoloģiskajās ekspe­dīcijās. Viņš nekad iepriekš nebija braucis dzīvā satiksmes plūsmā un tālab bija pārbijies. Sofija iedomājās, ka Džošs, iespējams, iz­liksies, ka tā ir tikai datora spēlīte. Tas palīdzēja, bet tikai mazliet. Spēlē pēc avārijas vienkārši sāc spēli no jauna. Šeit iespējamā avārija varēja būt uz visiem laikiem.

Satiksme pāri slavenajam tiltam bija lēna. Gara, pelēka auto rinda bija pārtraukta vidus joslā, izveidojot pudeles kaklu. Pietu­vojoties tai vietai, Sofija ievēroja, ka tur divas personas melnos apģērbos līkņā zem mašīnas motora pārsega pasažieru pusē. Brau­cot tuvāk, viņa apzinājās, ka aiztur elpu, jo baidījās, vai tik tie nav golemu stāvi. Viņa atviegloti nopūtās, kad, pabraucot tiem garām, atskārta, ka vīri izskatās pēc nomocītiem grāmatvežiem. Džošs pa­skatījās uz māsu un drūmi pasmaidīja, un viņa zināja, ka viņš bija nodomājis to pašu.

Sofija sarosījās sēdeklī un pagriezās uz aizmuguri, lai paska­tītos uz Fleimelu un Skatiju. Pustumšajā, kondicionētājā džipa iekšienē viņi šķita tik parasti; Fleimels izskatījās pēc paplukuša hipija, un Skatija par spīti diezgan militārajam ģērbšanās stilam nebūtu nevietā arī aiz "Kafijas tases" letes. Sarkanmatainā meitene bija atspiedusi zodu pret dūri un lūkojās cauri tonētajiem stikliem pāri līcim Alkatraza virzienā.

Nikolass Fleimels pielieca galvu, sekodams viņas skatienam. — Neesmu tur bijis kādu laiku, — viņš nomurmināja.

—  Mēs tur bijām ekskursijā, — Sofija sacīja.

—  Man patika, — Džošs ātri noteica, — bet Sofijai nepatika.

—  Tas bija šaušalīgi…

—  Nu, tā tur arī jābūt, — Fleimels klusi sacīja. — Tās ir mājas neparasta sortimenta spokiem un nemierīgiem gariem. Pēdējo reizi, kad es tur biju, tur uz visiem laikiem bija ievietots bīstamais Sneikemens.

—  Es pat neesmu pārliecināta, vai maz gribu zināt, kas ir Sneike­mens, — Sofija nomurmināja, tad apklusa. — Saproti, vēl pirms pāris stundām es nevarētu iedomāties sevi sakām kaut ko tamlīdzīgu!

Nikolass Fleimels atgāzās ērtajā sēdeklī un sakrustoja rokas uz krūtīm. — Jūsu dzīve — tavējā un tava brāļa — tagad uz visiem laikiem ir izmainījusies. Tu to saproti, vai ne?

Sofija pamāja ar galvu. — Tas man lēnām pielec. Vienkārši viss notiek tik ātri, ka grūti to visu pieņemt. Māla vīri, maģija, burvestību grāmata, žurkas. — Viņa paskatījās uz Skatahu. — Antīki kareivji…

Skatija kā pateicībā nedaudz pielieca galvu.

—  Un, protams, sešsimt gadu vecs alķīmiķis… — pie šiem vār­diem Sofija apklusa, jo prātā iešāvās pēkšņa doma. Viņa paskatījās uz Fleimelu, tad Skatiju, tad atkal atpakaļ. Viņai bija nepieciešams brīdis laika, lai noformulētu savu jautājumu. Cieši lūkodamās uz vīrieti, viņa jautāja: — Vai tu esi cilvēks vai ne?

Nikolass Fleimels drūmi pasmaidīja. — Jā. Iespējams, pat maz­liet vairāk nekā cilvēks, bet noteikti jā. Es piedzimu un vienmēr esmu bijis viens no cilvēku rases.

Sofija paskatījās uz Skatahu. — Bet tu esi…

Skataha plati atvēra savas zaļās acis, un vienu vienīgu mirkli viņas sejas pantos un veidolā pavīdēja kaut kas senatnīgs. — Nē, — viņa sacīja ļoti klusi. — Es neesmu no cilvēkveidīgo rases. Mani senči nāk no citas dzimtas, no Vecāko rases. Mēs valdījām uz šīs planētas jau pirms tam, kad radījumi, kas kļuva par cilvēkiem, nokāpa no ko­kiem. Mūsdienās mūs piemin visu cilvēku rasu mītos. Mēs esam būtnes no leģendām, vilkaču klans, vampīri, milži, drakoni, fūrijas, monstri. Stāstos mūs sauc par Vecajiem vai Veco rasi. Dažos stāstos mūs dēvē par dieviem.

—  Vai tu kādreiz esi bijusi dieviete? — Sofija čukstēja.

Skatija iesmējās. — Nē. Es nekad neesmu bijusi dieviete. Bet

daži no maniem radiniekiem atļāva sevi pielūgt kā dievus. Daži vienkārši kļuva par dieviem, kas cilvēkiem stāstīja nostāstus par saviem piedzīvojumiem. — Viņa paraustīja plecus. — Mēs tikai esam cita rase, vecāka rase par cilvēkiem, ar atšķirīgām spējām un prasmēm.

—  Kas notika? — Sofija jautāja.

—   Plūdi, — Skatija sacīja ļoti maigā balsī, — un kopā ar to viss cits.

—   Zeme ir daudz vecāka, nekā lielākā daļa cilvēku to iztēlo­jas, — Fleimels mierīgi piebilda. — Būtnes un rases, kas tagad vairs atrodamas tikai mītos, kādreiz staigāja pa šo zemi.

Sofija lēni pamāja. — Mūsu vecāki ir arheologi. Viņi mums ir stāstījuši par dažām neizskaidrojamām lietām, ko arheologi daž­reiz atklāj.