Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

—  Atceries to vietu, ko mēs apmeklējām Teksasā, kaut kur Teilorā… — Džošs ieminējās, uzmanīgi ievirzīdams smago džipu vi­dējā līnijā. Viņš vēl nekad nebija braucis ar lielu mašīnu un bai­dījās kādam uzbraukt. Viņš tik tikko kā bija izvairījies no pāris sadursmēm un bija pārliecināts, ka droši vien bija aizķēris kādas mašīnas sānspoguli, bet turpināja braukt, neko neteikdams.

—   Teilora taka, — Sofija sacīja, — pie Paleksijas upes Teksasā. Tur vienā pārakmeņojušajā iezī ir kaut kas, kas līdzinās gan dino­zauru pēdu nospiedumiem, gan cilvēku pēdu nospiedumiem. Iezis ir miljardus gadu vecs.

—   Es tos esmu redzējis, — atbildēja Fleimels, — un citi tiem līdzīgi atrodami visā pasaulē. Es arī esmu izpētījis kurpes nospie­dumu, kas tika atrasts Antilope Springs Jūtā… aptuveni piecus mil­jonus gadu vecā klintī.

—  Mans tētis saka, ka tamlīdzīgus atradumus var viegli norai­dīt kā viltojumus vai faktu nepareizu interpretāciju, — Džošs žigli piebilda. Viņš prātoja, ko viņa tēvs teiktu par to, ko viņi šodien bija redzējuši.

Fleimels paraustīja plecus. — Jā, tā ir taisnība. Bet to, ko zinātne nevar izskaidrot, tā noraida. Cilvēks tik vienkārši var visu pastumt malā. Bet vai šodien redzēto un piedzīvoto jūs varat novērtēt kā faktu nepareizu interpretāciju?

Sofija papurināja galvu.

Blakus sēdošais Džošs arī neveikli papurināja galvu. Viņam nebija pa prātam piegājiens, kādā ievirzījās šī saruna. Dinozauri un cilvēki dzīvojoši vienlaikus — tas vienkārši bija neiedomājami. Pati ideja kā tāda bija dziļā pretrunā ar visu, ko vecāki viņiem bija mācījuši, visu, kam viņi ticēja. Bet kaut kur zemapziņā kaut kas klusītiņām turpināja atgādināt un urdīt, ka katru gadu arheologi — to skaitā viņu vecāki — turpināja atklāt ko jaunu un neparastu. Pirms pāris gadiem tika atklāti Homo floresietisis, mazītiņi cilvēciņi

Indonēzijā, saukti par hobitiem, tad Vācijā atrada pundurdinozaura paveidu un simt sešdesmit piecus miljonus gadu vecas dino­zaura pēdas Vaiomingā, un pavisam nesen — jaunu aizvēsturisku sugu Izraēlā. Bet tas, ko teica Fleimels, bija absolūti satriecošs pašā būtībā. — Tu gribi teikt, ka cilvēki un dinozauri eksistēja uz zemes vienā laikā? — Džošs sacīja tik pārsteigts, ka izklausījās pat dusmīgs.

—   Es gribu sacīt, ka cilvēki ir dzīvojuši līdzās daudzām sav­dabīgām būtnēm, arī daudz vecākām nekā dinozauri, — Fleimels nopietni sacīja.

—  Kā tu zini? — Sofija prasīja. Fleimels apgalvoja, ka esot dzi­mis 1330. gadā, viņš taču nevarēja redzēt dinozaurus… vai varbūt varēja?

—  Tas viss ir aprakstīts Kodeksā… un savā ilgajā mūžā es esmu redzējis dzīvniekus, kurus uzskata par mitoloģiskiem, esmu cīnījies ar būtnēm no leģendām, esmu sastapies ar būtnēm, kas izskatās kā iznākušas no ļaunākajiem murgiem.

—    Mēs pagājušajā semestrī skolā mācījāmies Šekspīru… Un "Hamletā" ir kāda rinda, — Sofija sarauca pieri, mēģinādama atce­rēties. — Jo debess telpā un virs zemes, draugi, /Daudz par ko zinātne pat nesapņo.

Nikolass Fleimels sajūsmināts pamāja. — "Hamlets", pirmais cēliens, piektā aina. Es pazinu Viļu Šekspīru, protams. Tagad Vils būtu izcili talantīgs alķīmiķis… bet tad viņš nokļuva Dī nagos. Na­baga Vils; vai jūs zināt, ka Prospero tēlam "Vētrā" kā prototips ir ņemts Dī?

—  Man gan nekad nav paticis Šekspīrs, — Skatija nomurmi­nāja. — Viņš smirdēja.

—   Tu pazini Šekspīru? — Džošs nespēja noslēpt neticību savā balsī.

—  īsu, ļoti īsu brīdi viņš bija mans skolnieks, — Fleimels sacīja. — Es esmu dzīvojis ļoti ilgi; man ir bijuši daudzi skolnieki — daži ar laiku kļuva slaveni, lielākā daļa aizmirsti. Es esmu sastapis daudz ļaužu — cilvēciskus un necilvēciskus, mirstīgus un nemir­stīgus. Ļaudis kā Skataha, — Fleimels nobeidza.

—   Vai ir vēl tādi kā tu… vēl citi no Veco rases? — Sofija jautāja, skatīdamās uz sarkanmataino meiteni.

—   Daudz vairāk, nekā tu spēj iedomāties, tomēr es cenšos ne­saieties ar tiem, — Skatija neveikli piemetināja. — Starp Vecajiem ir tādi, kas nespēj samierināties, ka mūsu laiks ir pagātne un ka šis laiks pieder cilvēkiem. Viņi vēlas piedzīvot veco laiku atgriešanos, un viņi tic, ka viņu marionete Dī un citi viņam līdzīgie spēj to izda­rīt. Tos dēvē par ļaunajiem Vecajiem.

—   Es nezinu, vai kāds ir pamanījis, — Džošs pēkšņi viņu pār­trauca, — bet man jāsaka, ka šeit sapulcējies daudz putnu.

Sofija pagriezās, lai paskatītos pa priekšējo logu, kamēr Fleimels un Skatija pētoši lūkojās pa aizmugurējo logu. Zelta vārtu tilta masti un balsti, stiprinājumi, tauvas un stieples pamazām pildījās put­niem, tūkstošiem putnu. Tur lielāko tiesu pulcējās strazdi un vārnas, putni aizņēma visas iespējamās virsmas, un ar katru mirkli tiem pievienojās jauni.

—  Tie nāk no Alkatraza, — sacīja Džošs, pieliccis galvu, lai pa­skatītos pāri nemierīgajiem ūdeņiem uz salu.

Melns mākonis bija savilcies virs Alkatraza. Tas pacēlās no pa­mestā cietuma melnā virpulī un karājās gaisā, atgādinot dūmus, bet šie dūmi neizklīda; tie kustējās un riņķoja milzīgā masā.

—  Putni. — Džošs smagi norija siekalas. — Tur jābūt kādam tūk­stotim putnu.