Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Galīgi izmircis, salīcis un skaļi klepodams, Dī noslaucīja asaras, iztaisnojās un lika lietā abas rokas, lai tādējādi vienā mirklī nodzēstu liesmas. Viņš izraisīja vieglu vēju, lai izklīdinātu dūmus, un iebāza galvu, lai paskatītos nomelnojošās mašīnas iekšienē, gandrīz vai bai­ļodamies no tā, ko viņš tur varētu atrast.

No abiem golemiem, kas bija sēdējuši Perenelii .d>.i-. pii nebija atlicis nekas cits kā pelni. Bet sēdeklī nebija ne miņ.r. nu sievietes — izņemot plaisu pretējās durvīs, kas izskatījās tā, it Li būtu izcirsta ar cirvi. Dī pieliecās pie zemes, uzgriezis muguru sa­bojātajai mašīnai, un iebāza abas rokas pretīgajā netīro dubļu, eļļas, izkusušā metāla un sadegušas gumijas masā. Viņš nebija dabūjis visu Kodeksu, un tagad Perenele bija izbēgusi. Vai šī diena varēja kļūt vēl sliktāka?

Nodipēja soļi.

Ar acs kaktiņu doktors Džons Dī vēroja, kā viņa skatienam pa­rādījās melnu smailpurnainu smailpapēdīšu zābaciņu pāris. Un Dī zināja atbildi uz savu jautājumu. Diena kļūs vēl sliktāka: daudz sliktāka. Savilcis lūpas smaidā, viņš stīvi piecēlās kājās un pagrie­zās pret vienu no tumšajiem Vecajiem, kas patiesi biedēja viņu.

—  Morigana.

Senie īri viņu dēvēja par Vārnu dievieti. Viņa tika pielūgta, un no viņas baidījās visās ķeltu karaļvalstīs kā no Nāves un Bojāejas dievietes. Kādreiz bija trīs māsas: Bādba, Maha un Morigana, bet pārējās gadu gaitā bija pazudušas — Dī bija personiskas aizdomas par to, kas ar viņām noticis — Morigana tagad valdīja vienīgā.

Tur nu viņa stāvēja, tērpusies no galvas līdz kājām melnā ādā, augumā garāka par Dī, bet lielākā daļa cilvēku bija garāki par doktoru. Viņas piegulošā īsā jaciņa no vienas vietas bija nokniedēta sudraba kniedēm, tādējādi piedodot tai viduslaiku krūšu aizsega izskatu, pat ādas cimdiem pirkstu augšpusē bija uzšūtas taisnstūra sudraba kniedes. Cimdiem nebija pirkstgalu, tas ļāva saskatīt Moriganas garos, melnos šķēpveida nagus. Ap vidukli bija milzīga ādas josta, nokniedēta maziem riņķveida vairogiem. Uzmests uz pleciem, aiz viņas pa zemi vilkās mētelis, izgatavots vienīgi no kraukļa spalvām, seju daļēji sedza kapuce.

Kapuces ēnā Moriganas seja šķita vēl bālāka nekā parasti. Viņas acis bija ogļu melnas, bez jebkāda baltuma; pat lūpas bija melnas. Pārāk garo priekšzobu gali atdūrās pret apakšlūpu.

—  Tā ir tava, man šķiet, — Moriganas balss skanēja kā griezīgs čuksts, skaņa bija nelīdzena un saraustīta kā putna ķērciens.

Perenele Fleimela panācās uz priekšu, kustoties lēni un uzma­nīgi. Divi milzīgi kraukļi bija apmetušies viņai uz pleciem, savus knābjus, kas bija žiletes asumā, tie turēja bīstami tuvu viņas acīm. Perenele tik tikko bija izrāpojusi no degošās mašīnas, turklāt jutās galīgi bezspēcīga pēc savas maģijas lietošanas, bet tagad viņai vēl uz­bruka šie putni.

—  Iedod man apskatīt to, — Morigana dedzīgi nokomandēja.

Dī iebāza roku mētelī un izņēma metāla vākos iesieto Kodeksu.

Pārsteidzoši, bet Vārnu dieviete pat nepasniedzās pēc tā. — Atver to, — viņa sacīja.

Apjucis Dī turēja grāmatu Moriganas priekšā un pāršķirstīja lapas, izturoties pret senatnīgo izdevumu ar redzamu bijību.

—   Burvja Ābrahama Grāmata, — viņa čukstēja, paliecoties uz priekšu, bet netuvojoties grāmatai. — Ļauj man apskatīt tās mugur­pusi.— Negribīgi Dī pagrieza Grāmatas aizmuguri. Kad Morigana ieraudzīja sabojātās lapas, viņa nepatikā iešņācās. — Zaimošana. Tā bija glabājusies neskarta desmit tūkstoš gadu.

—   Zēns tās izplēsa, — Dī paskaidroja, uzmanīgi aizvērdams Kodeksu.

—   Esmu pārliecināta, ka viņš par to smagi cietīs. — Vārnu die­viete aizvēra acis un pielieca galvu uz vienu pusi, kā ieklausoties. Viņas melnās acis iemirdzējās un lūpas savilkās neparastā smaidā, atklājot asos zobus. — Viņš par to cietīs drīz vien; mani bērni gandrīz jau tikuši viņam klāt. Viņi visi cietīs, — Morigana apsolīja.

12.NODALA

Džošs ievēroja spraugu starp diviem auto — VW vabolīti un Lexus. Viņš iespieda kāju grīdā, un lielais auto metās uz priekšu. Starpa nebija pietiekami plata. Džipa restes aizskāra spoguļus divām citām mašīnām un norāva tos nost. — Ak, — Džošs bez vilcinā­šanās noņēma kāju no gāzes pedāļa. — Turpini braukt, — Fleimels noteiktā balsī pavēlēja. Fleimelam rokās bija Sofijas telefons, un viņš neatlaidīgi runāja dīvainās rīkles skaņās, ķērkstošā valodā, kas izklausījās pēc kaut kā, ko dvīņi nekad agrāk nebija dzirdējuši.