Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Džošs atgrūda māsas roku. — Izbeidz, tas ir pretīgi. — Viņš pieskārās savai lūpai ar mazo pirkstiņu. — Es droši vien būšu ne­viļus iekodis. Es to pat nejūtu. — Tad paņēma salveti no māsas ro­kas un paberzēja zodu. — Tas ir tikai tāds sīkums. — Tad žigli uz­smaidīja un apvaicājās: — Vai tu redzi, kādu nekārtību putni te at­stājuši? — Sofija pamāja. Džošs nepatikā saviebās. — Tagad tas viss sāks smirdēt!

Sofija atkrita sēdeklī, juzdamās atvieglota, ka ar brāli viss bija kārtībā. Kad Sofija bija ieraudzījusi asinis, viņa patiesi bija nobi­jusies. Prātā iešāvās kāda doma, un viņa pagriezās pret Flei­melu. — Vai tu izsauci vēju?

Viņš pasmaidīja un papurināja galvu. — Nē. Man nav kontroles pār elementiem. Šī prasme piemīt vienīgi Vecajiem, un tie reti kad ir cilvēki.

Sofija palūkojās uz Skatiju, bet Kareive tikai papurināja galvu. — Tas ir aiz manu iespēju robežas.

— Bet tu piesauci vēju, — Sofija neatstājās.

Fleimels padeva Sofijai telefonu. — Es tikai piezvanīju un pa­lūdzu, — viņš teica un pasmaidīja.

13. 'NODALA

— Nogriezies šeit, — Nikolass Fleimels norādīja.

Džošs atlaida gāzes pedāli un pagrieza apskrambāto, apdau­zīto džipu lejā pa šauru, garu brauktuvi, tik platu, lai tajā ietilpi­nātos džips. Pēdējās trīsdesmit minūtes viņi bija pavadījuši, braucot uz ziemeļiem, ārā no Sanfrancisko, klausīdamies arvien his­tēriskākas radio ziņas ar visdažādāko ekspertu minējumiem par putnu uzbrukumu uz tilta. Visbiežāk pieminētā teorija bija globālā sasilšana: saules radiācijas ietekme uz putnu dabisko navigācijas sistēmu.

Fleimels norādīja uz ziemeļiem, virzienā uz Mill Valley un Mount Tamalpais, viņi ātri pameta automaģistrāli un tagad turējās pie divvirzienu ceļiem. Satiksme kļuva aizvien retāka, līdz parādījās gari gabali, kad viņu auto uz ceļa bija vienīgais, cik tālu vien varēja saskatīt. Beidzot uz šaura ceļa, kas teju līdz nelabumam sarežģīti līkumoja un meta pagriezienus, Fleimels lika Džošam palēnināt ātrumu — gandrīz līdz gliemeža gaitai. Viņš nolaida lejā savu durvju stiklu un cieši lūkojās ārā biezajā mežā, kas sniedzās līdz pat ceļa malas kreisajai pusei. Viņi faktiski jau bija pabraukuši garām kādai neatzīmētai takai, iekams Fleimels to pamanīja. — Apstājies. Brauc atpakaļ. Pagriezies te.

Džošs paskatījās uz māsu, pirms nogrieza mašīnu uz nelīdze­nas, nebruģētas un dangainas takas. Sofija rokas turēja klēpī, bet viņš pamanīja, ka pirkstu locītavas no sasprindzinājuma viņai tapušas baltas. Koptie nagi, kas bija vēl nevainojami dienu iepriekš, tagad bija nelīdzeni un apgrauzti, tā bija nepārprotama stresa pazīme. Džošs pārliecās pāri un saspieda māsas roku; viņa cieši paspieda pretī. Vārdi te bija lieki, abiem pietika ar tādu saskarsmi vien. Viņu vecākiem tik bieži esot projām, Sofija un Džošs jau no mazotnes bija iemācījušies, ka viņi tā pa īstam varēja paļauties tikai paši uz sevi. Pārceļoties no skolas uz skolu, no vienas dzīvesvietas uz citu, viņiem nereti bija grūti atrast draugus un uzturēt draudzību, bet viens otram viņi bija vienmēr.

Aizaugušās takas otrā pusē koki augstu stiepās debesīs un pa­mežs bija pārsteidzoši biezs: savvaļas kazenāji un ērkšķu krūmi skrāpējās gar abām automašīnas pusēm, bet savijušās irbulenes kopā ar dzelstīgajām nātrēm un indīgajām efejām veidoja necaurejamu mudžekli.

—   Es nekad neesmu redzējusi kaut ko tamlīdzīgu, — Sofija nomurmināja. — Tas neizskatās dabisks. — Un tad viņa apklusa, sapratusi, ko tikko pateikusi. Viņa apmetās apkārt sēdeklī un pa­skatījās uz Fleimelu. — Tas nav dabisks, vai ne?

Viņš pakratīja galvu, pēkšņi izskatīdamies vecs un noguris. Zem acīm vīdēja tumši riņķi, un grumbas uz pieres un ap muti šķita dziļākas. — Laipni lūgti mūsu pasaulē, — viņš nočukstēja.

—     Zem mums kaut kas kustas, — Džošs skaļi paziņoja. — Kaut kas liels… Es gribu sacīt, patiešām liels. — Pēc visa tā, ko viņi šodien bija redzējuši un piedzīvojuši, Džoša iztēle jau sāka darboties gandrīz bez reāla pamatojuma. — Tas kustas vienlaikus ar mašīnu.

—   Tik ilgi, kamēr mēs būsim uz takas, ar mums viss būs labi, — Fleimels nosvērti sacīja.

Sofija cieši raudzījās tumšajā meža biezoknī. Brīdi viņa nere­dzēja neko, bet tad saprata, ka tas, ko viņa bija pieņēmusi par ēnu plankumu, patiesībā bija radījums. Tas kustējās, un saules gaisma izraibināja tā šausmīgo ādu. īsu mirkli viņa paspēja saskatīt plakanu seju, samīcītu degunu un milzīgus izvelbtus ilkņus.

—  Tā ir cūka, pareizāk sakot, kuilis, — Sofija izlaboja sevi. Un tad viņa pamanīja vēl trīs — tādus pašus — piekļāvušos auto krei­sajiem sānam.

—  Manā pusē ari ir, — Džošs sacīja. Četri no lempīgajiem dzīv­niekiem virzījās cauri krūmiem pa kreisi no viņa. Džošs paraudzījās aizmugurējā skata spogulītī. — Aiz mums arī tie ir.