Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

—  Tas bija mazliet vairāk nekā pirms piecpadsmit gadsimtiem, ja es atceros mitoloģiju, — Fleimels atgādināja.

—  Man ir laba atmiņa, — Skatija nomurmināja, uz mirkli atgā­dinādama īgnu bērnu.

—  Par ko jūs runājat? — Sofija prasīja, un tad Džošs nospieda bremzi, apstādinot smago džipu.

—  Vai tā nevarētu būt tā slaidā sieviete ar melno ādu? — Džošs jautāja.

Sofija apmetās apkārt, lai paskatītos pa saplaisājošo sānu spo­guli, kamēr Fleimels un Skatija pieliecās uz priekšu.

—  Tā ir viņa, — Skatija sacīja drūmā balsī.

Stāvs stāvēja tieši takas vidū mašīnas priekšā. Garā un platā sie­viete šķita kā iztēsta no liela piķmelna akmens bluķa. Tikai balta matu pūka klāja viņas galvas virsmu kā cieši pieguloša cepure, viņas vaibsti bija asi un stūraini: augsti vaigu kauli, taisns, smails deguns, asi veidots zods, lūpas tik plānas, it kā gandrīz to vispār nebūtu. Viņas acu zīlītes bija sviesta krāsā. Mugurā — vienkāršs tērps no spīguļojoša materiāla, kas viegli kustējās vējā, radot ie­spaidu, ka vispār nepieskaras viņai. Kad tērps sakustējās, visā tā garumā pārskrēja pāri krāsu varavīksne kā eļļa ūdenī. Viņai nebija nevienas rotaslietas, tomēr Sofija ievēroja, ka katrs viņas īsi apgriez­tais nags bija nokrāsots citā krāsā.

—   Neizskatās ne par dienu vecāka kā jau desmit tūkstošus gadu, — Skatija nomurmināja.

—  Izturies jauki, — Fleimels atgādināja viņai.

—  Kas viņa ir? — Sofija jautāja un atkal cieši pavērās sievietē. Lai arī sieviete izskatījās pēc cilvēka, viņā bija kas savāds, kaut kas it kā no citas pasaules. Tas bija saskatāms jau veidā, kā viņa stāvēja — pilnīgi nekustīgi, un arī galvas lepnajā izliekumā.

—    Tā, — Nikolass Fleimels sacīja ar patiesu bijību balsī,

—    ir Vecākā, saukta par Hekati. — Viņš lēni izrunāja vārdu,

-         HEH-ka-tija.

—  Dieviete ar trim sejām, — Skatija drūmi piebilda.

14.NODAĻA

—   Palieciet mašīnā, — Nikolass Fleimels norīkoja, atvērdams durvis un izkāpdams īsi apcirptajā zālē.

Skatija sakrustoja rokas uz krūtīm un nikni raudzījās ārā pa sa­plaisājušo priekšējo stiklu.

—  Izturēties jauki.

Fleimels ignorēja Skatijas zobgalību un aizcirta durvis, iekams viņa paspēja vēl kaut ko pasacīt. Ievilcis dziļi elpu un dodoties pie slaidās, elegantās sievietes, kuru ieskāva gari sekvojas koku stumbri bez lapām, viņš centās nomierināties.

Pamežs čabēja, un viens milzīgs kuiļacis parādījās tieši alķīmiķa priekšā, tā masīvā galva bija vienā līmenī ar viņa krūškurvi. Flei­mels apstājās un paklanījās radījumam, sveicinot to valodā, kas ne­bija radīta cilvēku mēlēm. Pēkšņi kuiļi bija it visur, desmitiem, ar spilgtām un inteliģentām acīm, raupjiem, sarkaniem matiem uz mugurām un pleciem, kas bija sacēlušies gaisā un zaigoja vēlajā pēcpusdienas gaismā, garas siekalu virtenes nokarājās no krāšņi izrakstītajiem ilkņiem.

Fleimels īpaši uzmanījās, lai paklanītos ikvienam no viņiem. — Es nebiju domājis, ka vēl ir palicis kāds no Tork Alita klana Zie­meļamerikā, — viņš ielēca atkal angļu valodā, bet neuzrunāja ne­vienu konkrēti.

mm

Hekate pasmaidīja ar tik tikko manāmu lūpu kustību. — Ak, Nikolas, tev vienīgajam no visiem cilvēkiem vajadzētu zināt, kad mēs būsim aizgājuši, kad Veco rases vairs nebūs, pat kad cilvēki būs aizgājuši no šīs zemes, tad Alita klans to pieprasīs atpakaļ sev.

Atceries, ka Zeme vispirms piederēja Acu klaniem. — Hekate ru­nāja dziļā, gandrīz vīrišķīgā balsī ar nelielu akcentu, ko raksturoja grieķu šņāceņi un Persijas melodiskie līdzskaņi.

Nikolass atkal paklanījās. — Es saprotu, ka klans ir stiprs Eiropā, īpaši — Tork Madra, un esmu dzirdējis, ka Indijā atkal ir Tork Tiogar un Āfrikā — divi jauni Tork Leon klani. Un par to visu var pa­teikties tev.

Hekate pasmaidīja, atsedzot nelielus un taisnus zobus. — Klani joprojām pielūdz mani kā dievieti. Es daru, ko spēju. — Nemanāms vējš pieskārās viņas tērpam, sagriežot to apkārt ķermenim tā, ka tas iemirdzējās zaļā un zelta nokrāsā. — Bet es šaubos, ka tu esi veicis visu šo ceļu, lai parunātu ar mani par maniem bērniem.

—   Nē, neesmu gan. — Fleimels atskatījās uz apdauzīto džipu. Džošs un Sofija cieši vērās viņā izbrīnā plaši ieplestām acīm, bet Skatahas seja bija tik tikko saskatāma aizmugurējā sēdeklī. Viņa bija aizvērusi acis un izlikās guļam. Fleimels zināja, ka Kareive nav aizmigusi. — Es gribu tev pateikties par Spoku vēju, ko tu mums atsūtīji.

Tagad bija Hekates kārta paklanīties. Viņas roka sakustējās, viņa pavēra plaukstu, atklājot maziņu mobilo telefonu. — Tik node­rīgas ierīces. Es atceros laikus, kad mēs savas ziņas uzticējām vējiem un mācītiem putniem. Šķiet, vēl vakar, — viņa piemetināja. — Man prieks, ka triks izdevās. Diemžēl tu droši vien esi atklājis savu ga­lamērķi Moriganai un Dī. Viņi zinās, kas uzsūtījis Spoku vēju, un es esmu pārliecināta, ka viņi nojauš, ka man te ir anklāvs.

—  Es to zinu. Un es atvainojos par viņu atvešanu pie tevis.