Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

—   Mums drīz tāda varētu būt. Starp citu, — viņš piemeti­nāja, — šīs jau nav normālas vārnas. Trīs uz jumta un viena uz mašīnas ir Šausmīgās vārnas, Moriganas īpašais lolojums. Milzīgs putns, kas tobrīd atradās uz mašīnas, atkal cirta knābi priekšējā stiklā un šoreiz tik spēcīgi, ka knābis faktiski caursita stiklu.

—  Es neesmu pārliecināta, ka varu to izdarīt, — Skataha iesāka, tad paliecās uz priekšu un iesita pa priekšējā loga tīrītāju slēdzi.

Smagās slotiņas sakustējās… un vienkārši notrauca putnu nost no pārsega — spalvu juceklis un spalgi ķērcieni. Sarkanmatainās cīnītājas sejā pavīdēja smaids. — Nu jā, tas jau ir labāk, protams.

Tagad arī pārējie putni bija sasnieguši džipu. Tie apmetās uz auto un pārsedza visu kā milzīgs melns palags. Vispirms duči, tad simti pulcējās uz jumta, uz pārseguma, durvīm, ieķeroties jebkurā pieejamā caurumā. Ja viens nokrita, zaudējis tvērienu, dučiem citu cīnījās par tā vietu. Troksnis mašīnas iekšpusē bija jau neciešams, jo tūkstošiem putnu knābāja un sita pa metālu, stiklu un durvīm. Tie noplēsa gumijas ietvarlīsti ap logiem, izārdīja rezerves riteni džipa aizmugurē, saplēšot to driskās. Putnu uz pārseguma bija tik daudz un priekšējo stiklu tie nosedza tik cieši, ka Džošs nevarēja saredzēt, kur viņš brauc. Viņš noņēma kāju no gāzes pedāļa, un ma­šīna uzreiz samazināja ātrumu.

—   Brauc! — kliedza Fleimels. — Ja tu apstāsies, mēs patiešām zaudēsim. — Bet es nedrīkstu to atļauties!

Fleimels paliecās uz priekšu starp sēdekļiem un izstiepa kreiso roku. Sofija pēkšņi ieraudzīja mazu tetovētu apli uz viņa rokas locī­tavas iekšpuses. Pa apli aši joņoja krustiņš, tad tas pagarinājās pāri apļa malām. Uz mirkli tas iemirdzējās… un tad alķīmiķis stingri savilka kopā pirkstus. Pirkstu galos parādījās mazs svelpjošas un kvēlojošas liesmas kamols. — Aizveriet acis! — viņš nokomandēja. Negaidot, lai redzētu, vai pārējie paklausa, viņš grūda to pret stiklu. Pat caur aizvērtām acīm dvīņi uztvēra dedzinošu gaismu, kas iedegās mašīnas iekšpusē.

—  Tagad brauc, — Fleimels pavēlēja.

Kad dvīņi atvēra acis, lielākā daļa vārnu bija pazudušas no automašīnas pārsega un dažas, kas vēl bija palikušas, izskatījās apjukušas un šokētas.

—   Tagad tās vairs ilgi neaizturēs, — Skatija sacīja. Viņa paska­tījās uz augšu, kad žiletes asuma knābis izsita caurumu tieši cauri jumtam. Skatija žigli paķēra nunčaku. Vienu nūjiņu viņa turēja rokā, kamēr otra, piestiprināta īsā ķēdē, izšāvās ārā ar eksplozīvu spēku un ietriecās knābī, kas tobrīd bija iedūries mašīnas jumtā. Atskanēja pārbijies ķērciens, un knābis, nedaudz saliekts, pazuda.

Sofija pagrieza galvu un paskatījās sānu spogulītī. Tas šūpojās pie mašīnas, tik tikko turoties sīkās metāla driskās. Viņa saredzēja vēl vairāk putnu — tūkstošiem — tie lidoja atkal un atkal, lai aiz­vietotu tos, kas nupat bija aizdzīti, un tad Sofija saprata, ka viņi to nespēs izdarīt. Radījumu vienkārši bija pārāk daudz.

—  Paklau, — Nikolass Fleimels pēkšņi sacīja.

—  Es neko nedzirdu, — Džošs drūmi noteica.

Sofija gandrīz jau gribēja viņam piekrist, bet tad izdzirdēja skaņu. Un pēkšņi viņa sajuta rokās dzeloņu, juta, kā tās paceļas. Zems patīkams troksnis plivinājās uz pašas dzirdamības robežas. Tas bija kā vēja pūsma, vienu mirkli skanot maigi un mīlīgi, nā­kamajā — skaļāk un gandrīz dusmīgi. īpatnēja smarža pārņēma mašīnu.

—  Kas tā par smaržu? — Džošs jautāja.

—    Smaržo pēc pikantiem apelsīniem, — Sofija sacīja, dziļi ieelpojot.

—  Granātāboli, — Nikolass Fleimels sacīja.

Un tad bija vējš.

Tas nāca pāri līcim, silta un eksotiska dvesma, smaržojoša pēc kardamona un rožūdens, laima un estragona, un tad tā aizjoņoja pa visu Zelta vārtu tilta garumu, notraucot putnus no balstiem, paceļot tos no mašīnām un uzmetot gaisā. Beidzot granātābolu smaržas vējš sasniedza džipu. Vienā mirklī mašīna bija putnu aplenkta, bet nākamajā tie visi bija pazuduši, un mašīnu tagad piepildīja tuks­neša — sausa gaisa, siltu smilšu — smarža.

Sofija nospieda pogu, un sabojātais, caurumotais logs atvērās. Viņa pastiepa galvu ārā no džipa, ieelpojot tik vienreizēji smaržojošo gaisu. Varen liels putnu bars bija uzmests augstu debesīs, un vējš cēla tos vēl aizvien augstāk. Kad viens putns izbēga, un tā bija mil­zīgā Šausmīgā vārna, kā Sofija noprata, — to ātri noķēra un ar maigo, silto vēja brāzmu uzsvieda atpakaļ pie pārējā bara. Rau­goties no lejas, putnu masa izskatījās kā netīrs mākonis… un tad mākonis pazuda un putni bija projām, atstājot zilas un tīras debesis.

Sofija atskatījās uz tiltu visā garumā. Zelta vārti bija pilnīgi neizbraucami — mašīnas drūzmējās visos virzienos, bija dučiem sīku avāriju, kas nobloķēja virzību, un, protams, viņa saprata, ka tas vienlaikus efektīvi aizkavēja ikvienu mēģinājumu sekot viņiem. Ikviena mašīna bija notašķīta un notraipīta baltiem putnu mēsliem. Viņa paskatījās uz brāli un šausmās ieraudzīja uz viņa apakšlūpas asins traipu. Sofija no kabatas izņēma salveti. — Tu esi ievainots, — viņa ātri sacīja, aplaizīdama salvetes malu, lai noslaucītu sava dvī­ņubrāļa seju.