Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Viņi apprecējās, kad vēl nebija pagājuši seši mēneši kopš viņu pirmās satikšanās. Un tagad abi bija kopā vairāk nekā sešsimt gadu. Kā jau visizglītotākie tālaika cilvēki, Nikolass Fleimels bija aizrāvies ar alķīmiju — zinātnes un maģijas apvienojumu. Palai­kam viņa rokās nonāca kādas alķīmijas grāmatas vai diagram­mas pārdošanai, un tā pamazām arī pašam radās interese, retākus darbus viņš centās nokopēt. Atšķirībā no daudzām tālaika sievie­tēm Perenele prata lasīt un zināja vairākas valodas, viņas grieķu valodas prasme bija pat labāka nekā vīram, un viņš bieži mēdza lūgt viņai izlasīt kādu tekstu. Perenele ātri apguva seno maģijas sis­tēmu un pamazām sāka praktizēt, vienlaikus attīstot savas spējas, koncentrējoties uz savas auras enerģiju, lai to pareizi virzītu un fo­kusētu.

Līdz brīdim, kad Kodekss nonāca viņu rokās, Perenele bija burve, tomēr viņai pietrūka pacietības sarežģītajiem alķīmijas ap­rēķiniem, lai gan Perenele lieliski saprata, ka Grāmata sarakstīta dīvainā valodā, kas visu laiku mainījās, un tā nebūt nebija tikai kād­reiz eksistējušas pasaules vēsture, bet gan informācijas, zināšanu, zinātnes, burvestības un maģisku formulu apkopojums. Viņa bija urbusies cauri lappusēm kādā drēgnā ziemas naktī, vērodama vār­dus virzāmies pa lapu. Kad burti veidojās, pārveidojās un pavisam īsu mirkli — viena sirds puksta garumā — bija redzama filozofijas akmens formula, viņa uzreiz saprata, ka tajā ir mūžīgās dzīvības noslēpums. Nākamos divdesmit gadus pāris veltīja ceļojumiem pa Eiropu, austrumu virzienā uz Krievzemi, tad uz dienvidiem — Ziemeļāfriku, pat Arābiju, cenšoties atšifrēt un iztulkot savādo ma­nuskriptu. Viņi nonāca kontaktā ar daudzu zemju magiem, burvjiem un studēja dažādu veidu maģiju. Nikolass tikai nedaudz bija aiz­rāvies ar maģiju, viņu vairāk interesēja alķīmijas zinātne. Kodekss un citas tamlīdzīgas grāmatas norādīja, ka pastāv ļoti precīzas for­mulas, lai izgatavotu zeltu no akmens, dimantus no oglēm. Pere­nele — tieši pretēji — mācījās, cik vien spēja, visu par maģijas māk­slu un jau krietnu laika sprīdi nopietni to praktizēja.

Tagad, būdama sagūstīta un sēdēdama limuzīnā, viņa atsauca atmiņā triku, ko bija iemācījusies no stregas — raganas — Sicīlijas kalnos. Tas gan bija domāts, satiekoties ar bruņiniekiem bruņās, bet ar nelielu korekciju…

Aizverot acis un koncentrējoties, Perenele apļveidīgi paberzēja mazo pirkstiņu pret mašīnas sēdekli. Dī bija aizņemts ar sava mo­bilā telefona zvanu un neredzēja mazās baltās ledus dzirkstis, kas pārlēca no viņas pirkstgala uz smalko dabiskās ādas sēdekli. Dzirkstele izskrēja cauri ādai un apvijās ap atsperi zem sēdekļa. Sprakšķēdama, dzirksteļodama, šņākdama tā spirālveidīgi aizvijās mašīnas dzelzs karkasā. Tad tā nonāca motorā, aizdūcinot pāri cilin­driem, sprēgājot un krakšķot apvijās ap riteņiem. Dekoratīvais disks atsprāga un aizlidoja projām… un tad pēkšņi sabojājās mašīnas elektronika. Logi paši no sevis sāka atvērties un aizvērties; dūcot atvērās jumta lūka, tad atkal ar troksni aizvērās, logu tīrītāji skrā­pēdami pārvietojās pāri priekšējam stiklam, tad, ātri tīrot, pēkšņi apstājās, mašīnas signāls sāka taurēt neregulāros pūtienos. Iekšējās gaismas te iedegās, te nodzisa. Mazā TV ierīce sienas labajā pusē izlēca ārā un kā apreibusi pārslēdzās no kanāla uz kanālu.

Gaisā virmoja metālisks aromāts. Statiskās elektrības dzirk­steles lēkāja mašīnas iekšienē. Dī nometa savu mobilo telefonu, sau­dzīgi kustinot pēkšņi notirpušos pirkstus. Telefons atsitās pret grī­das segumu un sasprāga izkusušas plastmasas un lokana metāla lauskās.

— Tu… — Dī iesāka, pagriežoties pret Pereneli. Bet auto grījodamies apstājās pilnīgi bez dzīvības pazīmēm. No motora pacēlās liesmas, piepildot auto aizmuguri ar indīgiem dūmiem. Dī pagrūda durvis, bet elektriskās atslēgas nereaģēja. Ar mežonīgu rēcienu viņš sažņaudza plaukstu dūrē un ļāva dusmām izvirmoties sevī. Dūmu, degošas plastmasas un kūstošas gumijas smaku pēkšņi nomāca sēr­ūdeņraža smirdoņa, un viņa roka pieņēma metāliski zeltaina cimda izskatu. Dī sita tieši cauri durvīm, izlaužot tās no eņģēm, pats triecienā nolidodams uz cementa grīdas.

Viņš stāvēja Enoha uzņēmuma pazemes autostāvvietā, tā bija milzīga izklaides kompānija, kas piederēja viņam un bija izvietota Sanfrancisko. Dī atkāpās, kad viņa simt piecdesmit tūkstošus vērto, pēc pasūtījuma izgatavoto automašīnu vienā mirklī pārņēma liesmas. Stiprais karstums bija sakausējis mašīnas priekšu nere­gulārās metāla pikās, un priekšējais stikls bija notecējis kā vaska svece. Golems-šoferis joprojām sēdēja pie stūres, milzīgais kar­stums viņu neietekmēja, tas tikai izcepināja viņa ādu, un tā ieguva metāla izturību.

Tad virs galvas iedarbojās garāžas ugunsdrošības ūdens smi­dzinātāji, un pār viņiem — uz liesmām — sāka gāzties drausmīgi auksta ūdens šaltis.

Perenele!