Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

—   Desmit tūkstošiem, — Sofija izlaboja viņu. Viņa pagriezās, lai palūkotos uz Fleimelu. — Kas tie ir?

—  Moriganas bērni, — viņš noslēpumaini noteica.

—  Nepatikšanas, — Skatija piebilda. — Lielas nepatikšanas.

Tad kā pēc vienotas komandas milzīgais putnu bars devās pro­jām no salas pāri līcim tieši tilta virzienā.

Džošs piespieda loga pogu, un tonētais stikls dūcot noslīdēja zemē. Tagad putnu izraisītais troksnis bija labi dzirdams, itīpaši aiz­smakusi ķērkšana, gandrīz kā augstas toņkārtas smiekli. Satiksme palēninājās, daži cilvēki pat apstājās, lai izkāptu no saviem auto un nofotografētu neparasto parādību ar savām digitālajām kamerām un mobilajiem telefoniem.

Nikolass Fleimels pieliecās uz priekšu un uzlika roku uz Džoša pleca. — Tev jābrauc, — viņš nopietni sacīja. — Neapstājies… vien­alga, kas notiks, pat ja tu ietrieksies kādā mašīnā. Vienkārši brauc. Cik ātri vien spēj. Mums jātiek nost no tilta.

Fleimela dīvaini koncentrētajā balsī bija kaut kas tāds, kas no­biedēja Sofiju, turklāt vēl vairāk, nekā ja viņš būtu kliedzis. Sofija iesāņus uzmeta skatienu Skatijai, bet jaunā sieviete tobrīd rakājās savā mugursomā. Kareive izņēma nelielu loku un sauju bultu, tad nolika tās sev blakus uz sēdekļa. — Aiztaisi logu, Džoš, — viņa mierīgi sacīja. — Mēs negribam, lai kāds iekļūst iekšā.

—   Mums draud nepatikšanas, vai ne? — Sofija čukstēja, skatī­damās uz alķīmiķi.

—  Vienīgi, ja vārnas mūs noķers, — Fleimels sacīja un draudzīgi pasmaidīja. — Vai es varu aizņemies tavu mobilo telefonu?

Sofija izņēma telefonu no kabatas un atvēra to. — Vai jūs gata­vojaties veikt kādu no savām burvestībām? — viņa ar cerībām jautāja.

—   Nē, es taisos piezvanīt. Cerēsim, ka neuzķersimies automā­tiskajam atbildētājam.

11. NODALA

Drošības vārti atvērās, un Dī melnais limuzīns nogriezās no ielas, golems-šoferis izveicīgi izvadīja mašīnu caur restotajiem vārtiem pazemes garāžā. Perenele Fleimela sasvērās sāņus un uzkrita samirkušajam golemam, kas sēdēja viņai pa kreisi. Tā ķer­menis izskatījās šausmīgi — sitienu saplacināts, netīrumu nošļak­stīts, un it visur bija iztašķījušies smirdīgi māli.

Doktors Džons Dī, sēdēdams tieši pretī, nepatikā saviebās un atvirzījās no būtnes, cik tālu vien iespējams. Viņš steigšus runāja pa mobilo telefonu valodā, kas netika lietota jau vairāk kā trīs tūksto­šus gadu.

Kāda lāse no golema dubļiem izšķīda uz Pereneles kreisās rokas. Lipīgais šķidrums, plūzdams pāri ādai, nodzēsa savīto simbolu, ko Dī pirmīt bija uzvilcis.

Līdz ar to uzliktā burvestība daļēji tika lauzta. Perenele Fleimela mazliet pielieca galvu. Šis negaidītais gadījums bija viņas veiksme. Lai pareizi novirzītu savas auras enerģiju, Perenelei patiesībā va­jadzēja abas rokas, un diemžēl burvestība, ko Dī bija uzvilcis uz viņas pieres, neļāva viņai runāt.

Tomēr…

Pereneli Delameru vienmēr bija interesējusi maģija, pat vēl pirms viņa bija satikusi nabadzīgo grāmatu tirgotāju, kas vēlāk kļuva par viņas vīru. Perenele bija septītā meita ģimenē, uzaugusi nelielajā Kvimperas pilsētiņā Francijas ziemeļrietumos, Bretaņā; tai pusē, kur Perenele uzauga, viņa netika uzskatīta par ko se­višķu. Viņas pieskāriens spēja izārstēt — ne vien cilvēkus, bet arī dzīvniekus — viņa spēja sarunāties ar mirušo ēnām un dažreiz spēja nedaudz ielūkoties nākotnē. Bet pamazām, pieaugot un sasniedzot vecumu, kad šādas prasmes tiek jau uzlūkotas ar dzi­ļām aizdomām, viņa bija iemācījusies paturēt visas šīs spējas pie sevis. Kad Perenele pirmo reizi pārcēlās uz Parīzi, viņa redzēja, kā daudzi nākotnes pareģi, strādājot tirgošanās vietās ap Notrdamas katedrāli, itin viegli nopelnīja iztiku. Savu melno matu dēļ pieņēmusi vārdu Chatte Noire, kas tulkojumā nozīmēja Melnā kaķene, viņa apmetās mazā tirgotavā netālu no katedrāles, dažu nedēļu laikā iegūdama ģeniāli talantīgas būtnes reputāciju. Viņas klienti mainījās: tagad tie nebija tikai veikalnieki un tirgotavu īpašnieki, nāca arī lieltirgotāji un pat augstmaņi. Netālu no viņas mazās dzīvesvietas bija apmetušies rakstveži un kopētāji, vīri, kas pelnīja sev iztiku, rakstot vēstules tiem, kas neprata nedz lasīt, nedz rakstīt. Daži no viņiem šad tad uz saviem galdiem pārdeva grāmatas, arī kāds slaids, tumšmatains vīrietis pārsteidzoši gai­šām acīm. No pašas pirmās reizes, kad viņa ieraudzīja šo vīrieti, Perenele Delamere zināja, ka viņa to apprecēs un viņi kopā dzī­vos ilgu un laimīgu mūžu. Viņa tikai nekad īsti nezināja, cik ilgu.