Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Neskatoties atpakaļskata spogulītī, Džošs drāzās pāri tiltam, ignorējot visas taurēšanas un izsaucienus, kas tika vērsti viņam. Viņš traucās pa malējo līniju, tad iemetās vidējā līnijā, tad atkal malējā. Sofija noliecās pret priekšējo paneli, raugoties puspievērtām acīm. Viņa redzēja, ka auto atsitās ar otra sāna spoguli, tas kūleņodams krita, tad lēnām noslīdēja uz džipa pārsega, ievilkdams garu skrambu melnajā krāsā, iekams aizlēca pa gaisu. — Pat nedomā par to, — viņa nomurmināja, kad mazītiņa itāļu sporta automašīna ar vaļēju jumtu pamanīja spraugu satiksmes plūsmā, uz ko mērķēja Džošs. Šoferis, vecāks vīrs ar pārāk daudz zelta ķēdēm ap kaklu, iespieda pedāli gridā un metās uz spraugu. Viņam neizdevās.

Smagais džips aizķēra mazā auto kreiso priekšējo pusi, iesitot tam pa bamperu. Sporta mašīna aizlidoja atpakaļ, apgriežoties par 360 grādiem uz pārpildītā tilta, un atsitās pret četrām citām brau­cošām mašīnām. Džošs traucās cauri spraugai. Fleimels grozījās sēdeklī, skatīdamies pa aizmugures logu uz visu haosu, ko viņi atstāja aiz sevis. — Man šķita, ka tu teici, ka vari braukt, — viņš no­murmināja.

—  Es varu braukt, — Džošs sacīja, pārsteigts, ka viņa balss skan tik mierīgi un nosvērti. — Es tikai neteicu, ka māku labi braukt. Tu domā, kāds piefiksēs mūsu auto reģistrācijas numuru? — viņš jau­tāja. Tas vēl nebija nekas salīdzinājumā ar viņa iemīļotajām brauk­šanas spēlītēm! Džoša plauktas bija slidenas un miklas, pa abām sejas pusēm tecēja sviedru lāses. Kreisās kājas muskulis raustījās no piepūles, stingri turot gāzes pedāli grīdā.

—  Man šķiet, ka viņiem ir kas cits, par ko uztraukties, — Sofija čukstēja.

Vārnas bija nolaidušās uz Zelta vārtu tilta. Tūkstošiem vārnu. Tās nāca kā melns vilnis ķērcot, kliedzot un knābjot. Tās laidās le­jup, tuvu virs auto, drāžoties tik zemu, bieži pat nosēžoties uz ma­šīnu jumtiem un motoru pārsegiem, knābjot metālu un stiklu. Ma­šīnas sadūrās un visa tilta garumā novirzīja cita citu no ceļa.

—  Tās ir zaudējušas spēju koncentrēties, — Skataha sacīja, vē­rodama putnu uzvedību. — Meklē mūs, bet aizmirsušas mūsu ap­rakstu. Tām ir pamaz smadzeņu, — itin kā pret savu gribu viņa pa­vēstīja.

—  Kaut kas ir novērsis putnu melno pavēlnieci, — Nikolass Flei­mels konstatēja. — Perenele, — viņš ar gandarījumu piebilda. — Es jau prātoju, ko viņa paveikusi. Kaut ko dramatisku, nav ne mazāko šaubu. Perenelei vienmēr bijusi nosliece uz kaut ko teatrālu. — Bet, viņam tā runājot, putni atkal pacēlās gaisā un tad visi kā viens, mel­nās acis pavērsuši traucošā džipa virzienā, metās turp. Tagad to ķērcieni izklausījās pēc triumfa saucieniem.

—   Tie atgriežas, — Sofija ātri sacīja, bez elpas. Viņa juta, kā sirds smagi sitas pret krūškurvi. Sofija uzmeta žiglu skatienu Fleimelam un Kareivei, gribēdama rast atbalstu, bet abu drūmās sejas izteiksmes nesniedza ne mazāko atvieglojumu.

Skataha paskatījās uz Sofiju un teica: — Mēs tagad esam ķezā. — Milzīgā melnspalvaino vārnu masa metās pakaļ mašīnai.

Lielākā daļa satiksmes uz tilta nekustējās. Putni — netīri un smirdīgi — lidinājās pāri jumtiem, bet ļaudis, šausmās sastinguši, sēdēja savās automašīnās. Tostarp Džoša vadītais džips bija vienīgā mašīna, kas kustējās. Džošs bija piespiedis kāju cieši grīdai, un spi­dometra bultiņa tuvojās astoņdesmit. Viņš jau sāka justies daudz drošāk, vadot mašīnu, — pēdējās minūtes laikā viņš nebija nekam uztriecies. Varēja jau saskatīt tilta galu. Džošs pasmaidīja — viņi to paveiks.

Un tad milzīgs vārnu bars nolaidās uz motora pārsega.

Sofija iekliedzās, Džošs raustīja auto šurpu turpu, cenzdamies atbrīvoties no pretīgajām naidīga izskata būtnēm, bet tās ar nagiem bija iekrampējušās pārsega izciļņos. Tās vispirms pielieca galvu uz vienu pusi, paskatīdamās uz Džošu, tad Sofiju, un tad īsiem lēcie­niem nāca taisnā virzienā uz priekšējo stiklu un rāmi, bez steigas blenza iekšā, melnajām acīm iemirdzoties.

Tās sita ar knābjiem pa stiklu… un parādījās mazītiņš zvaigžņveida caurumiņš.

—  Tām nevajadzētu spēt to paveikt, — Džošs sacīja, mēģinā­dams noturēt acis pie ceļa.

Vārna ieknāba vēlreiz, un parādījās vēl viens caurumiņš. At­skanēja blīkšķis, tad otrs un trešais, tad vēl trīs vārnas nolai­dās uz mašīnas jumta. Putni sāka cirst ar knābjiem, metāla jumts džinkstēja.

—   Man riebjas vārnas. — Skataha nopūtās. Viņa parakņājās somā un izvilka nunčaku komplektu — īpašu austrumnieku kaujas ieroci — divas divpadsmit collu garas izrotātas koka nūjiņas, sa­vienotas ar četrarpus collu ķēdēm. Viņa pasita nūjas pret plaukstu. — Žēl, ka mums nav jumta lūkas, — viņa noteica. — Es varētu izlīst pa to un ļaut tiem radījumiem nedaudz iepazīties ar šo te.

Fleimels norādīja uz palielu caurumu jumtā, caur kuru iespīdēja garš saules stars.