Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Sofija, Skatija un Nikolass pagriezās savās vietās, lai paskatītos pa aizmugures logu uz diviem milzīgajiem kuiļiem, kas bija izlīduši no zemes un rikšoja pa taku aiz viņiem. Sofija pēkšņi atskārta, cik patiesībā milzīgi bija šie radījumi — vismaz ponija lielumā. Tiem bija labi attīstīti muskuļi plecu daļā un milzīgi ilkņi, kas stiepās no apakšējiem žokļiem, sākotnēji tik resni kā viņas plaukstas locītava, tad — konusveidīgi kļūdami adatas smailumā.

—  Es nebiju domājis, ka jel kur Amerikā ir sastopami savvaļas kuiļi un cūkas, — Džošs sacīja, — un pavisam noteikti ne Kalifornijā, Mill Vallei/.

—   Kādreiz savvaļas kuiļi un cūkas bija sastopami visā Ame­rikā, — Fleimels izklaidīgi noteica. — Pirmo reizi tās ieveda spāņi sešpadsmitajā gadsimtā.

Džošs pārslēdza sajūgu, samazināja ātrumu un ļāva auto lēni ripot. Ceļš beidzās strupceļā. Krūmi, ērkšķi un koki norobežoja takas galu. — Ceļa beigas, — Džošs paziņoja, apturot džipu un no­raujot rokas bremzi. Viņš paskatījās pa labi un pa kreisi. Savvaļas kuiļi arī bija apstājušies, tagad viņš redzēja četrus, kas vēroja viņus. Aizmugures skata spogulī viņš saskatīja divus lielākos kuiļus — arī tie bija apstājušies. Viņi bija ielenkti. Ko tagad iesākt, Džošs prā­toja. Viņš paskatījās uz māsu un zināja, ka viņa domā tieši to pašu.

Nikolass Fleimels pieliecās uz priekšu starp sēdekļiem un cieši vērās norobežojumā. — Es ceru, ka tas atņem drosmi neprātim, kas ticis tik tālu. Un, ja nu kāds ir izcili dumjš, tikai tam varētu būt vēlme izkāpt no auto.

—   Mēs neesam nedz neprātīgi, nedz dumji, — Skatija atcirta. — Tad ko mums darīt? — Viņa pamāja kuiļu virzienā. — Es tos nebiju redzējusi simtiem gadu. Tie izskatās pēc gailu kara cūkām, un, ja tā tas ir, tad tās īstenībā nav iespējams nogalināt. Un kā ikviens no mums var redzēt, visticamāk vismaz trīs tādas pašas vēl ir ēnā, turklāt neskaitot to dresētājus.

—   Tās nav gailu, un šai konkrētajai šķirnei nav vajadzīgi dre­sētāji, — Fleimels pieklājīgi sacīja ar tikko manāmu vieglu franču akcentu. — Paskaties uz to ilkņiem.

Sofija, Džošs un Skatija pagriezās, lai paskatītos uz milzīgajiem dzīvniekiem, kas stāvēja takas vidū aiz viņiem, īpaši pievērsdami uzmanību ilkņiem. — Uz tiem ir kaut kādi gravējumi, — sacīja So­fija, piemiedzot acis vēlās pēcpusdienas saulē. — Vītnes.

—  Spirāles, — Skatija sacīja, un balsī bija jaušama izbrīna. Viņa paskatījās uz Fleimelu. — Vai tie ir Tork Alita?

—  Tik tiešām, tie ir viņi, — Fleimels atbildēja. — Kuiļači.

—  Kuiļači? — Džošs pārjautāja, — vai tu domā — kā vilkači?

Skatija neiecietīgi papurināja galvu. — Nē, ne kā vilkači….

—  Kāds atvieglojums, — Džošs sacīja, — jo mirkli man jau šķita, ka jūs runājat par cilvēkiem, kas pārvērtušies par vilkiem.

—   Vilkači ir Tork Madra, — Skatija turpināja, it kā nebūtu dzir­dējusi viņu. —Tas ir pavisam cits klans.

Sofija cieši palūkojās tuvākajā kuilī. Viņai šķita, ka zem tā cūkveida vaibstiem viņa var saskatīt cilvēka sejas veidolu un vaibstus, bet acis — aukstas un spīdīgas, spilgti zilas — uzlūkoja viņu ar pār­steidzošu inteliģenci.

Džošs pagriezās atpakaļ pie stūres un to cieši satvēra. — Kuiļ­ači… protams, atšķiras no vilkačiem. Pavisam cits klans, — viņš no­murmināja, — cik muļķīgi no manas puses.

—  Ko mēs iesāksim? — Sofija jautāja.

—  Mēs brauksim, — Nikolass Fleimels sacīja.

Džošs norādīja uz takas nožogojumu. — Un kā ar to?

—  Vienkārši brauc, — alķīmiķis pavēlēja.

—  Bet… — Džošs iesāka.

—   Vai tu uzticies man? — Fleimels jautāja jau otro reizi šajā dienā. Dvīņi palūkojās viens uz otru, tad atpakaļ uz Fleimelu un vienlaikus pamāja. — Tad brauc, — viņš mierīgi noteica.

Džošs atlaida sajūgu un rokas bremzi. Smagais džips ripoja uz priekšu. Priekšējais buferis pieskārās šķietami necaurlaidīgajam lapu un krūmu mudžeklim… un tas izgaisa. Tik tikko tas vēl bija te, nākamajā brīdī šķita, ka to visu aprijis auto priekšgals.

Džips ieripoja krūmājos un kokos, un mirklī viss kļuva slapjš un mikls, gaiss šķita pildīts ar kaut ko rūgteni saldu, līdzīgu dedzi­nātam cukuram… un tad atkal parādījās taka, aizvijoties pa labi.

—  Kā… — Džošs iesāka.

— Tābija ilūzija, — Fleimels paskaidroja, — nekas vairāk. Gaisma izmainījās un izliecās, atstarojot koku un krūmu stāvus kā ūdens tvaiku aizkaru, katra šķidruma pile darbojās kā spogulis. — Un vēl nedaudz burvestības, — viņš piebilda. Ar graciozu kustību viņš norādīja uz priekšu. — Mēs joprojām atrodamies Ziemeļamerikā, bet tagad mēs esam ienākuši vienas no vecākās un diženākās — Veco rases valstībā. Mēs šeit kādu brīdi būsim drošībā.

Skatija izdvesa nepieklājīgu skaņu. — Jā, jā, tā ir veca, tas tiesa, bet par to diženumu es gan neesmu tik pārliecināta.

—  Skataha, es vēlos, lai tu uzvedies piedienīgi, — Fleimels sa­cīja, pagriezies pret jauneklīgā izskata patiesībā veco sievieti, kas sēdēja viņam blakus.

—  Man tā nepatīk. Es tai neuzticos.

—  Tev jāaizmirst jūsu vecais naids.

—  Tā mēģināja mani nogalināt, Nikolas, — Skatija protes­tēja. — Pameta mani Pazemē. Man vajadzēja gadu simtus, lai atrastu ceļu ārā.