Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Hekate viegli paraustīja plecus, niecīgā kustība nozibināja gais­mas varavīksni lejup pa tērpu. — Dī baidās no manis. Viņš plātās un pozē, draud man, iespējams, pat izmēģina dažas nenozīmīgas burvestības un maģiskās formulas, bet viņš nenostāsies pret mani. Viens ne… pat ne ar Moriganas palīdzību. Viņam nepieciešama vis­maz divu vai vairāku tumšo Veco vēršanās pret mani… un pat tad viņš nevar būt pārliecināts par panākumiem. Bet viņš ir godkārīgs. Un tagad viņam ir Kodekss. Bet ne viss, tu pats sacīji pa telefonu.

—    Nē, nc viss. — Nikolass Fleimels izvilka divas lapas no sava T krekla apakšas un pagājās uz priekšu, lai tās pasniegtu Hekatei, bet viņa pēkšņi atkāpās, spēji paceldama roku, lai aizsegtu savas acis, no viņas lūpām noburbuļoja skaņa, kas atgādināja vārošu šķid­rumu. Vienā mirklī kuiļi bija apkārt Fleimelam atvērtām mutēm, ielencot viņu, milzīgie ilkņi bija nāvējoši tuvu viņa ādai.

Sofija jau ievilka elpu, lai kliegtu, kad Džošs iekliedzās, tajā mirklī Skatija bija ārā no džipa, lokā ieliktā bulta nomērķēta uz Hekati. — Atsauc tos, — viņa pavēlēja.

Kuiļacis pat nepaskatījās viņas virzienā.

Hekate nesteidzīgi uzgrieza muguru Fleimelam, tad, sakrus­tojusi rokas, paskatījās pāri plecam uz Skatahu, kura nekavējoties atvilka cieši novilkto stiegru. — Tu domā, ka tas var nodarīt man pāri? — dieviete smējās.

—  Bulta ir pamērcēta Titāna asinīs, — Skataha klusi sacīja, balss novirmoja mierīgajā gaisā. — Tas ir viens no taviem vecākiem, ja es pareizi atceros. Un tas ir viens no nedaudzajiem atlikušajiem vei­diem, kā tevi var nogalināt, par to esmu pārliecināta.

Dvīņi vēroja, kā Hekates acis kļuva aukstas un uz vienu sekun­des daļu pārvērtās, kamēr zelta spoguļos nozibsnīja notiekošais. — Noliec lapas, — Hekate pavēlēja alķīmiķim.

Fleimels nekavējoties pabāza lapas atpakaļ zem sava T krekla. Hekate nomurmināja kādu vārdu, un kuiļacis atkāpās no alķīmiķa un aizrikšoja pamežā, kur tie uzreiz pazuda, lai gan ikviens zināja, ka tie tur joprojām bija. Tad Hekate atkal pagriezās ar seju pret Fleimelu. — Tie nenodarīs tev pāri bez manas pavēles.

—   Protams, — Nikolass sacīja drebošā balsī. Viņš pavērās le­jup uz saviem džinsiem un zābakiem, kas bija nošķiesti ar kuiļaču siekalām un slienu staipekņiem. Tie atstās nezūdošus traipus, par to viņš bija drošs.

—  Nerādi Kodeksu, kā arī nevienu tā dalu manā klātbūtnē… vai arī jebkura Veco rases pārstāvja klātbūtnē. Mums ir… riebums pret to, — viņa sacīja, uzmanīgi izvēloties vārdus.

—  Tas neiespaido mani, — Skataha sacīja, atlaižot vaļīgāk uz­vilkto loku.

—   Tu neesi viena no Veco rases pirmās paaudzes, — Hekate atgādināja viņai.

—  Tāpat kā Morigana, tu esi no Nākamās paaudzes. Bet es biju tur, kad mags Ābrahams Grāmatā formulēja pirmos spēka vārdus. Es redzēju, kā viņš sagūsta un ievieto lapās Pirmā darba maģiju, kas ir visvecākā no maģijām.

—  Es atvainojos, — Fleimels ātri sacīja, — es to nezināju.

—  Nav arī nekāda iemesla, kāpēc tev tas būtu jāzina, — Hekate smaidīja, lai gan tur nebija nekā smieklīga. — Tā eldriču maģija ir tik stipra, ka lielākā daļa no maniem ļaudīm pat nespēj skatīties uz burtiem. Tie, kuri pēc tam nāca no sākotnējās Veco rases, lai gan tiem joprojām ir mūsu asinis, — viņa norādīja uz Skatahu, — var skatīties uz Kodeksu, tomēr pat tie nespēj tam pieskarties. Pērtiķu pēcteči — cilvēki. Tas bija Ābrahama maksimālais joks. Viņš apprecēja vienu no pirmajiem cilvēkiem, un es esmu pārliecināta, ka viņš gribēja būt drošs, ka tikai viņa bērni varēs darboties ar Grāmatu.

—  Mēs esam pērtiķu pēcnācēji, — ieminējās Džošs, un teiktais, pašam neapzinoties, izskanēja kā čuksts.

— Cilvēki… cilvēku rase, — Sofija sacīja, tad apklusa, Fleimelam turpinot sarunu.

—  Vai tāpēc Grāmata man tika iedota glabāšanā?

—  Tu neesi pirmais cilvēks… kas rūpējās par Kodeksu, — Hekate uzmanīgi sacīja. — Pirmkārt, tai nekad nevajadzēja tikt radītai, — viņa asi noteica, sarkanie un zaļie diegi kā dzīvi pārskrēja pāri viņas tērpam. — Es iestājos par to, lai katra atsevišķa lapa tiktu nodalīta no pārējām un iemesta tuvākajā vulkānā un Ābrahams kopā ar tām.

—  Kāpēc tad tā netika iznīcināta? — Nikolass jautāja.

—  Jo Ābrahamam bija spēja Redzēt. Viņš faktiski varēja redzēt laika spirālveida virkni, un viņš pareģoja, ka pienāks diena, kad Ko­dekss un visas zināšanas, ko tas satur, būs vajadzīgas.

Skatija atgāja no džipa un vērsās pie Fleimela. Viņa joprojām pie sāniem turēja loku un pamanīja, ka Hekates sviesta krāsas acis viņu cieši vēro.

—  Maga Grāmatai vienmēr bija norīkots sargs, — Skataha pa­skaidroja Fleimelam. — Dažus vēsture atceras kā lielāko varoņu mītus, citi bija mazāk zināmi, kā jūs, bet daži palika pavisam anonīmi.

—  Un ja es — cilvēks — biju izraudzīts, lai rūpētos par vērtīgo Kodeksu, jo tavi ļaudis pat nespēj skatīties uz to, daudzi — pieskarties tam, tad ir acīm redzami, ka citi cilvēki būs izraudzīti to atrast, — Fleimels sacīja. — Dī.

Hekate pamāja. — Bīstams ienaidnieks šis Doktors Džons Dī.