Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

—    Kā jūsējās, — Skatija drūmi sacīja. — Pēdējā persona, ko es pazinu ar sudraba auru, bija sieviete, kuru jūs zināt kā Zannu d'Arku.

—  Un kā ir ar zelta auru? — jautāja Džošs.

—   Tā ir vēl retāka, — Skatija paskaidroja. — Pēdējā persona, ko es varu atsaukt atmiņā, kurai šī krāsa bija… — Viņa sarauca pieri, pūlēdamās atcerēties. — Tas bija zēns, valdnieks, vārdā Tutanhamons.

—  Vai tāpēc viņš apglabāts kopā ar tik daudz zelta?

— Jā, tas bija viens no iemesliem, — Skatija piekrita.

—   Nestāsti, ka tu pazini valdnieku Tutanhamonu, — Džošs ķircinājās.

—   Nekad neesmu satikusi viņu, — Skataha sacīja, — lai gan esmu trenējusi mīļo Zannu un cīnījos kopā ar viņu plecu pie pleca Orleānā. Es viņai ieteicu nedoties uz Parīzi, — viņa klusi piebilda ar sāpīgu skatienu acīs.

—   Mana aura ir retāka nekā tavējā, — Džošs tīšām ķircināja māsu, lai izkliedētu drūmo noskaņojumu. Viņš paskatījās uz Ka­reivi. — Bet ko tieši nozīmē tas, ka ir tīras krāsas aura?

Kad Skataha pagriezās, lai paskatītos uz Džošu, viņas seja bija neizteiksmīga.

—   Tas nozīmē, ka tev piemīt milzīgi spēki. Visiem pagātnes dižajiem magiem un burvjiem, varonīgajiem vadoņiem, apdāvinā­tajiem māksliniekiem bija tīras krāsas vai vienas krāsas auras.

Dvīņi paskatījās viens uz otru, pēkšņi nobijušies. Tas vienkārši bija pārāk savādi, un kaut kas tajā, ka Skatahas sejai pēkšņi trūka izteiksmes, bija biedējoši. Sofijas acis pēkšņi iepletās šokā. — Es pēkšņi apjautu, ka abi šie cilvēki, Žanna d'Arka un Tutanhamons, nomira jauni!

—  Ļoti jauni, — Džošs sacīja, pārcilājot atmiņā vēsturi. — Viņi abi nomira, kad viņiem bija deviņpadsmit.

— Jā, viņi nomira jauni, vai ne? — Skataha piekrita, aizgriezda­mās, lai paskatītos uz Fleimelu un dievieti ar trim sejām.

—  Cilvēki, — Hekate nošņācās. — Cilvēki ar sudraba un zelta aurām. — Viņas balss vienlaikus izklausījās gan apmulsusi, gan dusmīga.

—  Tā jau ir gadījies arī agrāk, — Fleimels maigi ieteicās.

—  Tu domā, ka es nezinu to.

Viņi stāvēja burbuļojoša strauta malā, kas plūda starp kokiem un ietecēja astoņstūrainā, baltu ūdensrožu izraibinātā dīķī. Pa per­fekti tīro ūdeni kustējās milzīgas sarkanas un albīnas karpas izvelbtām acīm.

—  Man nekad nav gadījies sastapt šīs divas auras kopā, un ne­kad dvīņiem. Viņiem piemīt ārkārtīgs neizmantots spēks, — Flei­mels steigšus sacīja. — Vai man tev jāatgādina Kodekss? Divi, kas ir viens un viens, kas ir visi — par ko vēsta pats pirmais Ābrahama pareģojums.

—   Es zinu pareģojumu, — Hekate atcirta, viņas tērps tagad iezaigojās sarkanos un melnos toņos. — Es biju tur, kad vecais muļ­ķis to radīja.

Fleimels gribēja uzdot jautājumu, tomēr juta, ka labāk nevērt muti vaļā.

—  Viņš arī nekad nav kļūdījies, — Hekate nomurmināja. — Es zināju, ka Danu Tālis nogrims zem viļņiem un mūsu pasaulei pie­nāks gals.

—  Viņš arī pareģoja, ka tā atgriezīsies, — Fleimels atgādināja.

—    Kad divi, kas ir viens, un viens, kas ir visi, parādīsies un kad Saule un Mēness būs vienoti.

Hekate atlieca galvu, un viņas acu skats ar šaurajām acu zīlītēm iezibējās Džoša un Sofijas virzienā. — Zelts un sudrabs, saule un mēness. — Viņa pagriezās atpakaļ pret Fleimelu. —Vai tu tici viņiem, balstoties uz šo pareģojumu?

—  Jā, — viņš vienkārši sacīja. — Es ticu. Man jātic.

—  Kālab?

—  Jo tagad, kad Kodekss ir prom, Dī var atgriezt atpakaļ tumšos Vecos. Ja dvīņi ir tie, kas pieminēti pareģojumā, tad ar pienācīgu treniņu es varētu viņus izmantot, lai to novērstu… un lai palīdzētu atbrīvot Periju.

—  Un ja nu tu kļūdies? — Hekate skaļi iesaucās.

—  Tad es esmu pazaudējis savas dzīves mīlestību un šī pasaule un visi cilvēki uz tās būs zuduši. Bet ja mums ir kaut viena vienīga iespēja veiksmei, tad man nepieciešama tava palīdzība.

Hekate nopūtās. — Ir pagājis ilgs laiks… ļoti ilgs laiks, kopš man ir bijuši audzēkņi. — Viņa pagriezās, lai paskatītos uz Skatahu.

—    Tas nebūt neizrādījās pārāk labi.

—  Tagad ir citādi. Šoreiz tev jāstrādā ar talantu bez pieredzes, neskartu, nesabojātu spēku. Un mums nav daudz laika. — Fleimels dziļi ievilka elpu un runāja nogrimušās Danu Tālis salas senajā va­lodā: — Persa un Asterijas meita, tu esi maģijas un burvestības die­viete, es lūdzu tevi atmodināt dvīņu maģiskos spēkus.

—  Un ja es to izdarīšu, ko tad? — Hekate apjautājās.

—   Tad es viņiem iemācīšu Piecas maģijas. Kopā mēs spēsim atgūt Kodeksu un izglābt Pereneli.

Trejseju dieviete iesmējās, smiekli bija rūgtuma un naida pilni.

—  Piesargies, Nikolas Fleimel, alķīmiķi, ka neizveido kaut ko tādu, kas iznīcinās mūs visus.

—  Vai tu to darīsi?

—   Es par to padomāšu. Manu atbildi tu saņemsi vēlāk. Sēžot mašīnā klajuma otrā pusē, Sofija un Džošs pēkšņi atskārta,

ka Fleimels un Hekate bija pagriezušies un cieši skatījās uz viņiem. Dvīņi vienlaikus nodrebinājās.

15 NODAĻA

— Kaut kas nav kārtībā ar šo māju. — Sofija iesoļoja brāļa istabā, turot savu dārgo mobilo telefonu tuvu sejai. — Es nekur nevaru dabūt signālu. — Viņa pārvietojās pa istabu, vērodama ekrānu, bet zona palika nemainīga.