Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Kareive viegli pārlēca pāri slieksnim un ienāca istabā. — Un jā, — viņa sacīja, — es esmu tas, ko jūs varētu saukt par vampīru.

—  Ak, — Sofija nočukstēja. Džošs mēģināja nostāties priekšā māsai, bet viņa pagrūda brāli nost no ceļa. Lai arī viņa mīlēja brāli, bija reizes, kad viņa vēlme aizsargāt kļuva pārlieku kaitinoša.

—   Neticiet visam, ko esat lasījuši par manu rasi, — Skataha sacīja, pārvietojoties pa istabu, skatīdamās ārā pa logiem leknajos dārzos. Milzīgs dzelteni balts taurenis aizplivinājās garām atvēru­mam. Tas bija pusdienas šķīvja lielumā un vairs neeksistēja uz ze­mes kopš juras perioda.

—  Hekate ir radījusi un uztur šo vietu ar unikālas burvestības palīdzību, — viņa turpināja, — bet burvestība tāpat kā jebkas dar­bojas pēc noteiktiem likumsakarīgiem principiem. Burvestībām ne­pieciešama enerģija, un tās paņem enerģiju no visa, ko vien spēj atrast, pat no mazām baterijām jūsu elektriskajās rotaļlietās. Ja nav pieejams neviens cits enerģijas avots, tā var paņemt pat burvja, kurš to radījis, dzīvības enerģiju. Tāpēc arī katra burvestības lietošana novājina burvi.

—   Tu gribi sacīt, ka nekas elektrisks nedarbojas šajā Ēnu val­stībā? — Sofija skaļi brīnījās un tad ātri papurināja galvu. — Bet Hekate lietoja telefonu. Es redzēju, kā viņa to pirmīt rādīja Flei­melam. Kāpēc tā baterijas nebija iztukšotas?

—  Hekate ir ārkārtīgi varena un ir vairāk vai mazāk imūna pret pašas radītās burvestības efektiem. Es varu iedomāties, ka viņa tur telefonu pie sevis un tā baterijas neiztukšojas vai arī, iespējams, re­ālajā pasaulē viņa to tur pie kalpotāja. Daudziem Veco rases pārstāv­jiem ir kalpotāji.

—  Kā Fleimels un Dī? — Sofija nerimās.

—   Nikolass nekalpo nevienam Vecajam, — Skataha lēni sacīja. — Grāmata ir viņa kungs. Dī, gluži pretēji… nu, neviens gan tieši nezina, kuram vai kam viņš kalpo. — Skatija paskatījās pāri plecam, viņas skats pakavējās pie katra no viņiem. — Pēc kādas stundas jūs, iespējams, jutīsieties noguruši, sāpošiem muskuļiem, varbūt pat ne­lielām galvas sāpēm. Maģiskais lauks barojas no jūsu aurām. Bet pārāk neuztraucieties, jo: tieši jūsu auras ir ārkārtīgi stipras. Tikai dzeriet daudz šķidruma. — Skatija devās no viena loga pie cita un paliecās, lai palūkotos ārā. — Es zinu, viņi ir tur ārā, bet es nevaru tos saskatīt, — viņa pēkšņi sacīja.

—  Kas? — Sofija brīnījās.

—  Tork Alita.

—  Vai patiešām tie ir kuiļači? Es domāju — par kuiļiem pārvēr­tušies cilvēki? — Sofija jautāja. Viņa apzinājās, ka dvīņubrālis nebija runājis, kopš Skataha ienāca istabā. Džošs blenza uz viņu šausmās plati ieplestām acīm, muti cieši sakniebis šaurā līnijā. Sofija labi pazina šo izteiksmi — viņš bija nobijies, un viņa nojauta, ka viņš domāja par visiem vampīriem, par kuriem bija lasījis romānos vai redzējis filmās.

—  Nē, patiesībā ne, — Skatija sacīja. — Es zinu, Fleimels jums pastāstīja, ka, pirms cilvēki apdzīvoja zemi, šī pasaule piederēja citiem radījumiem, citām rasēm. Bet pat Vecajai rasei Tork klans ir kas sevišķs. Viņi spēj pārtapt no dzīvniekveidīga radījuma par cil­vēkveidīgu un atpakaļ. — Skatija sēdēja uz zemās gultas malas un izstiepa taisni kājas. — Kad parādījās pirmie cilvēki, Tork klans iemācīja tiem apstrādāt koku un akmeni un iegūt uguni. Cilvēki pielūdza Tork klanu kā dievus, tāpēc arī daudziem no agrīnajiem dieviem piemīt dzīvnieku izskats. Padomājiet par radījumiem, kas nav nedz cilvēki, nedz dzīvnieki, bet kaut kas pa vidu abiem, par zīmējumiem alās. Jūs droši vien esat redzējuši ēģiptiešu dievu Sebeka, Bastates un Anubisa statujas: cilvēku ķermeņi, bet dzīvnieku galvas. Padomājiet par dejām, kurās cilvēki tēlo dzīvniekus: tās tikai ir atmiņas par laikiem, kad Tork klans dzīvoja blakus cilvēkiem.

—  Teriantropi, — Sofija izklaidīgi noteica.

Skatija paskatījās uz viņu visai neizteiksmīgi.

—  Būtnes, kas veidotas no dzīvnieka un cilvēka sajaukuma, — Džošs paskaidroja. — Es tev stāstīju, ka mūsu vecāki ir arheo­logi, — viņš piebilda. Tad viņš aši paskatījās uz sarkanmataino sievieti. — Vai tu dzer asinis? — viņš ātri pajautāja.

—  Džoš! — Sofija iesaucās.

—  Nē. Es nedzeru asinis, — Skataha klusi sacīja. — Ne tagad. Un nekad.

—  Bet vampīri…

Skataha uzlēca kājās un divos soļos bija tieši Džoša priekšā. Viņa nebija gluži tik gara kā viņš, bet tobrīd šķita milzīga. — Ir daudz vampīru veidu, klanu, tieši tāpat kā bija arī Acu klani. Daži no manas rases ir asins dzērāji, tā ir taisnība.

—  Bet ne tu, — Sofija steigšus sacīja, iekams viņas brālis paspēja uzdot vēl kādus stulbus jautājumus.

—  Nē, ne mans klans. Tie no mana klana… nu, mēs barojamies… citādā veidā, — Skatija sacīja, sāji pasmaidot. — Un mums reti vajag baroties, — viņa piemetināja. Tad apmetās apkārt.

—   Viss, kas jums mācīts, visi mīti, leģendas par mūsu pa­sauli — īstenībā tie satur patiesību. Šodien jūs redzējāt brīnumus. Nākamajās dienās redzēsiet vēl.

—  Ko tu domā ar nākamajām dienām? — Džošs viņu pārtrauca satraukumā piepaceltā balsī. — Mēs dosimies uz mājām, vai ne? — Bet, uzdodot jautājumu, viņš jau zināja atbildi.