Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

—   Bet viņa nav vienīgā Vecā Rietumu krastā, — Morigana tri­umfējoši atcirta.

—  Ko tu iesaki? — bailes bija piedevušas Dī balsij vieglu senat­nīgas angļu valodas akcentu.

—  Es zinu, kur guļ Basteta.

Perenele Fleimela atspiedās pret auksto akmens sienu un ļāva savām sajūtām atgriezties. Pirmā atgriezās tauste — pa roku un kāju pirkstiem sāka tekalēt sīkas skudriņas, tad oža, un visbeidzot redze. Mirkšķinādama un gaidot, līdz izzudīs mazie krāsainie gais­mas plankumi, Perija mēģināja piešķirt jēgu visam, ko tikko kā bija dzirdējusi.

Atskārsme bija drausmīga. Morigana bija gatava atmodināt Bastetu un uzbrukt Hekates Ēnu valstībai, lai atgūtu Kodeksa lapas.

Perija noskurinājās. Viņa nekad nebija tikusies ar Bastetu — viņa arī nezināja nevienu, kas būtu to darījis pēdējo trīs gadsimtu laikā un būtu izdzīvojis, lai pastāstītu par to, — bet Perija lieliski zināja viņas reputāciju. Viena no visspēcīgākajām Veco rases pārstā­vēm, Basteta, tika pielūgta Ēģiptē jau kopš vissenākajiem cilvēces laikiem. Viņai bija skaistas jaunas sievietes ķermenis ar kaķa galvu, un Perijai nebija ne mazākās nojausmas par spēkiem, kādi bija viņas rīcībā.

Notikumi attīstījās pārsteidzoši ātri. Notiks kaut kas liels. Pirms daudziem gadiem, kad Nikolass un Perija pirmo reizi bija atklājuši nemirstības noslēpumu, abi bija apzinājušies, ka viņu ļoti garā dzīve ļauj skatīties uz pasauli citā perspektīvā. Viņi vairs neplānoja pasā­kumus dienām vai nedēļām uz priekšu, bieži viņi plānoja darbus dekādēm uz priekšu. Perija bija sapratusi, ka Vecie, kuru dzīve bija bezgalīgi gara, varēja plānot uz priekšu gadsimtiem. Un tas bieži vien nozīmēja to, ka notikumi ritēja drausmīgi lēni.

Bet tagad Morigana bija te. Pēdējo reizi, kad Morigana bija cil­vēku pasaulē, viņa bija manīta drausmīgajās, dubļainajās Sommas tranšejās, vēl pirms viņa ložņāja pa asiņainajiem Amerikas pilsoņ­kara kaujas laukiem. Vārnu dieviete viesa nāvi, tā apņēma viņu kā pretīga smirdoņa. Viņa bija viena no Vecajiem, kas ticēja, ka cilvēki radīti uz šīs zemes, lai kalpotu tiem.

Nikolass un dvīņi bija drošībā Hekates Ēnu valstībā, bet cik ilgi? Basteta bija no Pirmās paaudzes. Viņas spēks bija līdzvērtīgs He­kates spēkam… un, ja Kaķu dieviete un Vārnu dieviete kopā ar Dī alķīmiķa burvestībām uzbruks Hekatei, vai tās aizsardzība notu­rēsies? Perija to nezināja. Un kas tad notiks ar Nikolasu, Skatahu un dvīņiem?

Perenele juta asaras sariešamies acīs, bet viņa tās aizdzina projām. Pēc trim mēnešiem, 28. septembri, Nikolass būs sešsimt un septiņdesmit septiņus gadus vecs. Viņš labi varēs parūpē­ties par sevi, bet viņa praktiskās burvestību zināšanas bija ļoti ierobežotas, turklāt viņš reizēm mēdza būt drausmīgi aizmāršīgs. Vēl tikko, iepriekšējā vasarā, viņš bija aizmirsis angļu valodu un bija atgriezies pie savas vecās arhaiskās franču valodas. Perijai bija vajadzīgs gandrīz mēnesis, lai atgrieztu viņu atpakaļ pie angļu valodas. Pirms tam viņš bija izdzīvojis posmu, kad parakstīja sa­vus čekus grieķu un aramiešu burtiem. Pereneles lūpas savilkās smaidā. Viņš labi runāja sešpadsmit valodās un vēl desmit — ne­daudz sliktāk. Viņš varēja lasīt un rakstīt divdesmit divās no tām — tomēr nebija tikpat kā nekādu izredžu izmantot viņa line­āro rakstību, ķīļrakstu un hieroglifus mūsdienās.

Perenele prātoja, ko gan viņš dara pašreiz. Niks droši vien meklē viņu, protams, bet viņam taču arī jāaizsargā dvīņi un lapas, kuras Džošs izrāva no Kodeksa. Viņai jānosūta Nikam ziņa, jāpa­stāsta, ka viss kārtībā un jābrīdina par briesmām, kas viņus sa­gaida.

Viena no agrīnajām spējām, ko jaunā sieviete, toreiz vēl pazīs­tama kā Perenele Delamere, bija atklājusi pieaugot, bija spēja saru­nāties ar mirušo ēnām. Perenele jau septiņu gadu vecumā saprata, ka ne visi spēj redzēt zibošus balti melnus tēlus, ar ko viņa ikdienā sastapās. Tad, kad viņas septītās dzimšanas dienas priekšvakarā nomira viņas mīļā vecmāmiņa Momona, mazā Perenele vēroja, kā izdzisušo ķermeni paceļ no gultas, kurā tā bija pavadījusi savas dzī­ves pēdējos desmit gadus, un iegulda zārkā. Tad meitene bija se­kojusi bēru gājienam cauri Kvimperas pilsētiņai uz kapsētu jūras krastā. Viņa redzēja, kā mazo, raupji veidoto kasti ielaida zemē, un tad viņa atgriezās mājās.

Un Momona atkal sēdēja gultā, lūkodamās draiskām, pat ne­rātnām acīm. Vienīgā starpība bija tā, ka Perenele vairs nevarēja vecomāti saskatīt skaidri. Viņā vairs nebija krāsu — viss bija melns un balts — tēls ņirbēja te iekšā, te ārā no acu fokusa.

Tajā mirklī Perenele saprata, ka viņa spēj redzēt garus. Un, kad Momona pagriezās viņas virzienā un pasmaidīja, viņa saprata, ka arī tie var redzēt viņu.